Mans “Dienas” stāsts
Vakar man bija liela vēlme skatīties “domburšovu”. Tik liela, ka neskopojos ar dažiem latiem, kuri man kā apollo interneta lietotājam ļauj skatīt iTV. Pēc dažām tehniskām ķibelēm – nodevos raidījuma diskusiju baudīšanai.
Laikraksta Diena darbinieku nesaskaņas ar īpašnieku, kuru atklātībā pārstāv Aleksandrs Tralmaks ir kļuvušas par īstenu latviešu stāstu. Mazliet bailīgais, nervozais un, tai pat laikā, ļoti izturētais īpašnieka pārstāvis, par savu daudzpadzmit gadus pieredzi mediju vidē lepnās redaktores un citi aizgājušie līdzstrādnieki, kā arī citi tipāži mirgojuši gan interneta vidē, gan TV ekrānos. Un tautā par “patiesības ministriju” nodēvētais laikraksts ir izveidojis sev izcilu publicitātes kampaņu pirms abonēšanas uzsākšanas. Diemžēl publicitāte ir tik negatīva visiem – gan piņķerīgajos stāstos pajukušajam īpašnieka pārstāvim, gan taisnīgās žurnālistikas sargsuņiem, gan tiem, kuri izmanto straujās izmaiņas redakcijas struktūrā, lai ērtāk iekārtotos kādā nedaudz vērtīgākā amata pozīcijā.
Esmu piedzīvojis īpašnieku maiņu preses izdevumā, kurā reiz bija lemts būt kā rakstošam darbiniekam. Gan nesalīdzināmi mazākā, bet – pirkšanas pārdošanas manierē – ļoti salīdzināmā.. Iepriekšējais izdevējs un īpašnieks toreiz guva vienīgo bonusu absolūti izdevīgākajā reklāmas cenas piedāvājumā, taču nekā citādi nebija ietekmējis mūsu mazās redakcijas darbu. Nāca jauni laiku un – pārpircējiem pabīdot malā kādreizējos redakcijas vadību – par ziņu redaktoru iecēla mani – zaļknābi un dzīvē nepieredzējušu tipāžu. Es tobrīd lepojos ar jauno sasniegumu un ne mirkli neaizdomājos – vai tas ir ētisks lēmums (nu gluži kā tagad tie jaunie karsoņi, kuri lepni izvirzās Dienas redakcijas hierarhijas augstākajos amatos). Manas saites ar izdevumu pārtrūka strauji – kādā dienā mani palūdza labot materiālu, kurā “redakcijas politikai neatbilstoši” – lasi – “kritiski” bija atspoguļots kāds izdevēja draugs un potenciālais reklāmdevējs. Toreiz man pietika prāta un dūšas piecelties un atstāt skaisto titulu uz svaigi nodrukātās vizītkartes.
Taču tikpat labi es varētu būt palicis, knibinājis visiem izdevēja draugiem ērtus bet lasītājam ne sevišķi interesantus raksteļus, kas zin, varbūt, līdz pat šai dienai.
Ak Latvijas žurnālistu saime – arī tā no norisēm Mūkusalas mājā guvusi vien negatīvu kopējo reitingu, jo plašākais sabiedrībai atklāja, ka jau daudzus gadus par pilnīgi saprotamiem pieņem standartus, kas nozīmē – rakstīt par tēmām, kuras ir ērtas un derīgas izdevējiem. Un – Dienas sāgā nav neviena, kurš “mestu akmeni”.. Jo ikviens ir saskāries ar tiešo un netiešo cenzūru, tieši vai netieši to pieņēmis un pieļāvis..
Dombura raidījums man ļoti tieši ar šo patika – parādījās attieksmes un izpratnes par to cik sekla zampa patiesībā ir citās (un nu jau visās) Latvijas preses izdevumu redakcijās, kur redaktoram ir klaji vienaldzīgi, ka laikraksts atklāti lobē īpašnieka intereses.
Arī Aleksandrs Tralmaks parādīja sevi kā politvaroni, izvairoties ierasties uz tiešraides diskusiju – bēguļojošs un par sevi nedrošs “īpašnieka pārstāvis”..
Un, lai gan paštaisnums man šķiet tikpat nevēlams kā klaja izrādīšanās ar savu reliģiozitāti, es tomēr nostājos tai barikāžu pusē, kurā tiek gaidīts, ka CitaDiena spēs kļūt ne vien par “aizgājēju” blogu, bet īstu un vērtīgu modernu mediju.
