Banalitātes
Šo rakstīt un atcerēties mani rosināja twittervidē lasītais: “Skaistās sievietes atstāsim vīriešiem bez iztēles.”.
Skaistuma definīciju ir gluži tikpat daudz cik cilvēku. Daži paļaujas klišejām, daži veido un propagandē savu standartu.
Un tomēr – skaista ir katra sieviete, kuru Tu, vīrietis satiec savā dzīvē.
Šis skaistums ir tik sevišķs un īpatns, katrai no viņām raksturīgs – smaids, maniere kādā viņa pieliec galvu un skatās tālumā, veids kā viņa baro bērnu, cik rūpīgi viņa mālē akvareli.. Un šo uzskaitījumu mēs varētu turpināt..
Ir tikai garlaicīgi skatīt ilustrētus žurnālus, glancētajās lapās propagandējot to vai citu etalonu. Un ir nožēlojami, ja vīrietis seko šādam „ceļvedim”..
Domāju, ka esmu rakstījis par banalitāti.
Iespējams, ka tās ir skumjas, kādas piemeklē cilvēkus rudens saltajā posmā. Iespējams tas ir pavasaris, kura ilūzija ir tik koša un krāsaina, bet tomēr patiesībā vēl tāla un tikpat labi tā varētu būt arī apcere, kura, gluži vienkārši, nāk brīžos, kuri vēlāk tiek raksturoti kā robežšķirtnes cilvēku dzīvē vispār.
Labais tonis un vēlme neizklausīties prastam un neveiklam liek izvairīties no banalitātes. Banalitātes vārdos un rīcībā.
Un tomēr – vai gan šīs par banālajām nosauktās lietas nav patiesākas par šķietami dziļākos un grodākos vārdos ietērptajām emocijām. Es domāju par mīlestību, jā visvairāk tieši par to. Un par tām vārdu rotaļām, kuras spētu otram cilvēkam atklāt jūtu dziļumu, patiesumu. Par tiem klusajiem vienkāršajiem teikumiem, kuri simtiem un tūkstošiem reižu zibējuši literāros darbos, atskanējuši mūzikā, bijuši saredzami kino.
Vai banalitāte ir tik nepārprotama? Vai tā ir banāla?
Vai patiesas, neviltotas emocijas ir banālas? Un vai tas, kas pirmajā mirklī neapzināti izlauzies no cilvēka ir vairāk banāls par to, kas vairāku iekšējās cenzūras slāņu apslāpēts izskanējis pēc minūtes?
Ar katru brīdi arvien vairāk es atzīstos sev, ka mana pasaules uztvere ir banāla – es nevairos no savām vienkāršajām domām, es pakļaujos tai emociju pamatkrāsu paletei, kurā atpazīstu prieku, skumjas, uzvaras gandarījumu.. Un it visu šo nemāksloto acumirkļu brīnumu.
Un man nav bail teikt, ka katrā no sievietēm, kuras esmu sastapis – ir skaistums. Dusošs un maigs!.
