Emociju Blogs

(sociālo platformu pasaka)

Tā bija gluži ierasta diena. Kalendārs rādīja nedēļas otro darba dienu un kādas lielvalsts prezidents telefonsarunā apspriedās ar kādas mazas, bet izmisuma vēl nepieveiktas valsts premjerministru. Mikroblogu vietnē twitter uzdevu jautājumu par to – cik bieža un ierasta ir ASV prezidenta saziņa ar citu valstu vadītājiem telefoniski.

Atbildi no prezidenta Obamas PR dieneste tā arī nav izdevies sagaidīt.

Šīs mazās par domas jau arī nav par šo konkrēto atgadījumu – ASV prezidenta twitter kontam nupat ir jau vairāk nekā seši ml joni sekotāju un iedomājoties vien, kāds spēks vajadzīgs lai atbildētu uz kaut vienu ikkatra sekotāja individuālu jautājumu nāk prātā epizode no amerikāņu smieklfilmas par visvareno Brūsu un cenšanos atbildēt uz neskaitāmajiem cilvēces jautājumiem, Dieva vietā..

Taču mūsu „obamas” – vai saziņa sociālajās platformās ar Latvijas valstsvīriem ir kvalitatīvi uzlabojusie kopš dienas, kad jūsmīgi atklājām premjera, prezidenta (lai arī vēlīni)  un citu politiķu runātavas?.

Tā saucamais priekšvēlēšanu laika karsonis, kad katrs aktīvajā politikā spīdēt gribētājs bija sataustījies līdz twitter, draugu un facebook lapām, savam blogam ir beidzies. Aktīvā pozīcija ir apputējusi, jeb, aktuāli gadalaikam — sasalusi un  iesnigusi. Blogos joprojām ir vien tieši tie paši dažus mēnešus senie pirmsvēlēšanu saukļi un arī aktivitāte twitter beigusies līdz ar rezultātu pasludināšanas skaudro mirkli. Klusums..

Taču skumjākais visā šai situācijā ir nenoliedzamais fakts, ka sociālās platformas, kuru izveides būtība ir tiešas sarunas veicināšana starp diviem ieinteresētiem sarunu biedriem, politikas un valsts pārvaldes augstāko amatpersonu līmenī joprojām nav dialoga vietnes. Paziņojumi, deklaratīvas frāzes, vai vēl trakāk pusaprauti teikumi, kas nav pat daļa no preses paziņojuma  virsraksta.

Politikas darboņu (lasi – viņu komunikācijas dienestu) atbildes sociālajās platformās ir retas, ierasti uz komplimentāriem jautājumiem.

Notiek nevis debates ar domubiedriem un citādi domājošajiem, bet – par labu manieri tiek uzskatīta citādi domājošas personas viedokļa bloķēšana. Situācijās ikdienā, ne sociālo platformu saziņas telpā, tas nozīmē — ūdens sejā un skaļi, ar brīkšķi, aizcirstas durvis sarunas biedra acu priekšā.

Sociālo platformu etiķeti nepārzina un nevēlas apgūt.

Domāju – vai vēstule Ziemassvētku vecītim, patiesa, īsta vēstule tam vīriņam aiz polārā loka varētu nest brīnumu? Vai tomēr paši „obamas” un viņu palīgi pratīsies un spēs kaut likvidēt agonējošus sociālo platformu kontus un tīmekļa vietnēs izlikt paziņojumu par nākamā blograksta parādīšanos ap nākamās valdības šūpošanas laiku. Vai — labāk jau tad pirms nākamajām vēlēšanām?.

Nē – šī nav skaudra gaušanās un nav arī iemesls, lai „veco mediju speciālisti” lepni izgrieztu krūti, sakot, ka sociālo mediju saziņas burbulis ir plīsis. Šīs ir pārdomas par to cik bezjēdzīgi tiek izniekotas sociālās saziņas telpas un kādā tukšumā aizskan vēstījumi.

Aizvadītajā piektdienā, e-prasmju nedēļas pasākumu ietvaros, Satori grāmatnīcā notika diskusija, kuras pamatuzdevums bija apspriest valsts pārvaldes iestāžu iespējas izmantot digitālo vidi un e-rīkus, lai lēmumu sagatavošanas procesā iesaistītu plašāku sabiedrību. Debates nesniedza konkrētas atbildes un nepiedāvāja gatavas receptes vai normatīvus, kā valsts pārvaldē strādājošajiem būtu jāveido sava saziņa jaunajās sociālajās platformās. Saprašanās prasmes mums jākopj un jāattīsta visplašākajā izpratnē — jāatkāpjas, jāpalūkojas uz valsts pārvaldes meklējumiem komunikācijā sociālo platformu laukā „no malas”.

Sociālās platformas no valsts pārvaldes iestāžu skatupunkta droši var pielīdzināt pasaules kartei no aizgājušiem gadsimtiem, kurā vēl ne līdz galam precīzi iezīmēti kontinenti un krastu aprises. Ik dienas rodas kāds jauns projekts, top „jauna sala”, jaunas tehnoloģiskas iespējas un tikpat strauji nebūtībā zūd risinājumi, kas to vai citu iemeslu dēļ nav spējuši nostiprināties. Un gluži kā Kolumba laikos — daudzi zina stāstus par to kādas ir „aizjūras zemes” jebšu sociālās platformas, bet mazs skaits tajās spējis pabūt un „iekarot”.

Visupirms — jāsniedz atbilde uz pamatjautājumu, vai valsts pārvaldes darbinieki tiek atbalstīti uzsākt, veidot un kopt sarunu sociālajās platformās. Vai valsts politisko vadītāju un lēmumu pieņēmēju neitrālā nogaidīšanas pozīcija, novērtējot esošās aktivitātes sociālajās platformās, būtu jāinterpretē kā vārdos nepateikts mudinājums? Un vai pašos pamatos konceptuāls „jā” nozīmētu arī IT resursu izmantošanas ierobežojumu atcelšanu, ļaujot valsts pārvaldē strādājošajiem iepazīt sociālo platformu vidi?

Nav normāla situācija, kurā sociālās platformas nav pieejamas, noslēgtas un to lietojums tiek automātiski atzīts kā IT drošības apdraudējums. Eksperti vienprātībā atzīst, ka pirmais solis, lai spētu kvalitatīvi sniegt vēstījumu sociālo platformu vidē – mums jāpazīst šī vide, jāzina tās rakstītie un neformālie likumi. To iespējams apgūt tikai pašiem klātesot sociālajos medijos. Nav saprotams, kādēļ, piemēram, valdības vadītāja mikroblogu, vēstījumu video resursu vietnē Youtube vai valsts kancelejas Flickr fotogaleriju jāliedz aplūkot valsts pārvaldes ierindas darbiniekam.

Tieši viens no Latvijā popularitātes zenītā esošajiem sociālo platformu projektiem — mikroblogu portāls twitter var izzust no sociālo platformu kartes varbūt jau pēc gada vai diviem. Taču pašlaik tas ir lielisks e-prasmju veidošanai un pieslīpēšanai. Twitter labi noder arī kā tiešā dialoga iespēju demonstrējumu paraugs, mazinot barjeru tajos, kuriem joprojām nav ticamības saziņai internetā, kuriem smagnēji raisās rakstīšanas prasmes, ļaujot iesākumā izteikties lakoniskā 140 zīmju ietvarā.

Mums gan pagaidām vēl nav skaidras pozīcijas, vai, piemēram, mirkrobloga platformā valsts pārvaldes iestādei adresētais komentārs jāuztver kā iesniegums, uz kuru atbilde būtu jāsniedz atbilstoši iesniegumu likumam? Vai pašlaik būtu īstais brīdis rosināt izmaiņas šai dokumentā, to papildinot ar sociālo platformu iesniegumu? Un vai vispār Latvijā jārada kāda tiesiska / likumiska bāze, lai nospraustu to sociālo platformu ietvaru, kurā leģitīmi darbojamies?

Pašlaik sociālajās platformās pirmos soļus sper komunikāciju cilvēki no dažām valsts pārvaldes iestādēm. Bet varbūt ir derīgi iedvesmot un mudināt modernā saziņas laukā iesaistīties arī profesionāļus, kuru viedokļi daudzreiz ir grodāki un pamatīgāki, gluži vienkārši dziļāk pārzinot un izjūtot to vai citu jautājumu?

Domājot par saprašanās mistēriju un par tik svarīgo debašu pozīciju — kurā jāspēj izvairīties no pozas „mēs” un „viņi”, jāsecina — vēl daudz darāms, lai valsts pārvaldes dialoga prasme pilnveidotos. Kā atzīmē Netherland un McCroskey — līdzdalība nozīmē likt lietā mūsu unikālās prasmes, lai radītu mums katram derīgu valsts pārvaldi. Un mēs varam!.

Nesen portāls 7guru kā savu izpētes lasāmvielu (case study) piedāvāja stāstu par krīžu komunikācijas stratēģijas veidošanas procesu. Lasot portālā rindotos vārdus un nozares ekspertu asos viedokļus radās izjūta, ka teorētiskās un praktiskās izpratnes atšķiras. Dramatiski.

Un pēc būtības.

Latviskā Vikipēdija mums stāsta – stratēģija ir ilgtermiņa plāns (stratēģiskais plāns) vai programma (stratēģiskā programma), kurā definēts mērķis, tā sasniegšanas posmi un mehānisms. Un no vienas puses – jāpiekrīt – grodais un pamatīgas dokuments mums ir vajadzīgs. Tam būtu lemts skaidri aprakstīt valsts institūciju rīcību krīžu situācijās (un ļaujiet precizēt – krīžu, apdraudējumu un katastrofu situācijās, ne tādas saimnieciskas krīzes situācijā, kāda ir patlaban mūsu valstī), prognozēt iespējamos sabiedrības informēšanas modeļus un visādi citādi palīdzēt mediju darbiniekiem tuvināt patiesas ziņas sabiedrībai. Zibenstempā.

Tomēr – atļaujiet man būt skeptiskam.

Labojiet mani un sakiet, ja kļūdos – Latvijas iezīme ir dažādu koncepciju, stratēģiju un valstisku programmu birums un pārbagātība. Ja varam ticēt reiz J. Dombura diskusiju programmā „Kas notiek Latvijā?” paustajam – skaitlis krietni pārsniedz divus simtus.

Iedzīvinātas no tām ir labi ja divdesmit.

Teju vai katrs ministrs, stājoties darbā cenšas, piedurknes atrotījis, radīt kādu konceptuālu, sistēmisku dokumentu. Taču, kā likums – ātri atstāj savu ministrēto lauciņu un rakstītais vārds tā arī paliek rakstītais vārds. Rets politiķis ir tāds, kas cenšas citiem līdzekļiem veidot praktiskas sistēmas, plānojot, nākotnes darba efektivitāti, piemēram. Es pat labi varu iztēloties kāds izskatītos tāds apputējis liels grāmatplaukts tumšā telpā ar šiem nerealizētajiem un, jāpiebilst, dārgajiem domu un cerīgo darbu uzskaitījumiem.

Par vienu no dārgākajām ilgtermiņa stratēģijām kļuvusi, manuprāt, izcilā profesora Ķīļa kūrētā un Reģionālās Attīstības un Pašvaldību lietu ministrijas vadītā „Latvija 2030”. Izmaksas šeit lēšamas desmitos vai pat, kā neoficiāli minēts, simtos tūkstošu latu.

Gada ilguma darbs, mārketings, aicinot iesaistīties apspriešanas procesā un pats galadokuments ir tikai uzteicami.

Un rezultāts?. Un ieceru finansējuma segums, lai tās īstenotos?. Un praktiskā rīcība?

Bet – atpakaļ pie Krīžu komunikācijas stratēģijas.

Lai ko rakstītu šādā dokumentā – ir divas neizdzēšamas tendences, kuras man nācies fiksēt ikdienā – politiķu tiekšanās komentēt pilnīgi jebkuru procesu, šo procesu neizprotot un mediju darbinieku vēlme būt pirmajiem, kas, lai vienalga cik neprecīzu, bet pirmo ziņu paustu sabiedrībai. Un nav jau svarīgi, vai kāds lasīs internetportālu trijos naktī, nav svarīgi, ka TV kanāls naktī vispār nenodrošina apraidi – būt pirmajam ir būtiski. Un mediju darbinieks apvainojas un uztver kā personisku noraidījumu, reālo krīžu situāciju vadītāju norādi – kolīdz tas vai cits jautājums tiks apstiprināts – medijs saņems savu komentāru. Diemžēl esam tik tālu veicinājuši savstarpējo aizdomīgumu, ka šāda atbilde tiek tulkota kā amatpersonu vēlme slēpt patieso notikumu gaitu, manipulēt ar sabiedrību. Tiek piesaukta vārda brīvība, Satversme un.. Attaisnojoties, ka nenotiek nekas slēpjams, krīžu situācijas vadītājs dramatiski zaudē laiku, lai risinātu savu pamatuzdevumu. Un medijs vēsta, ka amatpersonas rīkojušās lēni un neefektīvi..

Paradokss vai likumsakarība?

Tā kā principiāli, ikviens brīdis ir tuvu kaut kādām pašvaldību, parlamenta vai partijas valdes vēlēšanām – arī politiķi spindz ap krīžu norisēm, kavējot reālā darba veicējus, un pēkšņi ir eksperti, jo pirms 30 gadiem ir nācies sēdēt armijas transportlīdzeklī, vadājot siltu zupu uz pierobežu un tas noteikti ir „ekspertīzes” un zināšanu apliecinājums.

Ja paredzam, ka Krīžu komunikācijas stratēģija iekļautu stingru normu – krīžu situācijā ar publiskiem paziņojumiem par norises gaitu nāk klajā tikai viena atbildīgā persona (profesionāla un nepolitiska, klasiskā izpratnē), visticamāk, šāda norma nekad netiktu saskaņota un apstiprināta, jo katrs Latvijas resors vēlēsies uzsvērt tieši savu nozīmi un pseidokompetenci. Tātad – konceptuālais „lietussarga dokuments” nekad nebūs patiesi efektīvs.

Man bija iespēja nedaudz diskutēt par krīžu komunikāciju ar kolēģiem Norvēģijā un Somijā. Norvēģijas piemērs ir izcils, visupirms milzīgās uzkrātās pieredzes dēļ un arī tādēļ, ka tikušas piedzīvotas sāpīgas kļūdas, kuras piespiedušas valsti rīkoties. Tieši rīkoties un nevis nodarboties ar „rakstu darbiem”.. Līdzekļu resurss, protams, nekad, pat ne mūsu valsts „nekrīzes” laikā, nav salīdzināms ar tām asignācijām, kuras saņem norvēģu kolēģi. Un, jāsaka, ka viņu pieredze ar krīžu komunikācijas vajadzības apzināšanu pēc Černobiļas katastrofas, kas šais Skandināvijas valstī raisīja iedzīvotāju paniku un valsts pārvaldes iestāžu apjukumu, nav samērojamas ar to pieredzes bagāžu, kāda ir mūsu krīžu vēsturē.

Un padomājot – vai atradīsies pat desmit notikumi Latvijā, kurus droši varētu saukt par krīžu situācijām?.

Nē – manas pārdomas nevedina uz pilnīgu krīžu komunikācijas stratēģijas noliegumu.

Tomēr es aicinu domāt par resursiem, kuri pēc konceptuālā dokumenta radīšanas būtu nepieciešami, par komunikatoriem, kuriem, kā to pierāda Norvēģijas pieredze, nepieciešamas sistemātiskas teoriju un nestandarta situāciju izspēles treniņvidē. Es aicinu domāt par profesionāļiem, kurus dienestos, kuri novērš krīžu situācijas nākas zaudēt nožēlojamo finansiālo iespēju dēļ.

Un gribu atgādināt – civilās aizsardzības plāns – pieņemts un spēkā esošs dokuments, kas nosaka praktiskās darbības krīžu novēršanā veido to ietvaru, kādā darbojas glābšanas dienesti un pašvaldības. Vai komunikāciju ekspertiem, kas vērtēja neesošo stratēģiju tas palika nepamanīts?