Emociju Blogs

Mareka Matisona pārdomas un prieks

Archive for January, 2012

Nē – šeit nebūs aģitācijas uzsaukuma par vai pret.

Esmu primitīvi tulkojis vienu no klipiem, kuru savā nācijas saprašanās kampaņā “Saki to vācu valodā” radījusi RTL. Tā ir privātas TV kompānijas iniciatīva veicināt sapratni un saprašanos.

Kampaņā piedalās virkne Vāciju par savu mītnes, darba un izglītības zemi izvēlējušies, sabiedrībā atpazīstami nevācieši. Turcijas, Itālijas un Ukrainas ļaudis.. Un runā vienā – vācu valodā..


6IbZbEowrTI

“Esmu to paveicis. Tas prasīja ilgu laiku..
Iesākumā domāju, ka man nebūs pa spēkam..
Ja Tu to paveic, tā ir daļa no tevis..
Iesākumā nepavisam nav viegli.. Tas prasa būt drosmīgam.. Tev nepieciešama griba un pacietība..
Disciplīna un par visu vairāk izturība..
Viss sākas ar pirmo soli. Tev vienkārši jāsāk!. Un jādodas uz priekšu!. Soli pa solim.
Un ja Tu iesāc – citi Tev, iespējams, sekos..
Mēs katrs reiz esam sākuši mācīties runāt vācu valodā.
Katram tas bijis citādi. Katrs no mums daudz guvis caur to. Katrs no mums!.
Kas tāds ir vērtība visos laikos. Jā – tas atmaksājas!. Un tas atmaksāsies arī Tev.
Neesi bez valodas – un saki ko Tu domā un jūti. Mācies vācu valodu arī Tu!.
Vācu valoda ir “rokenrols”!
Esi drosmīgs!. Padari vācu valodu par savu valodu! Tu to vari.
Dari! Arī Tev taču ir kas sakāms! Katram ir kas sakāms!.
Es to saku vācu valodā.
Saki to vācu valodā!

(c) RTL 2011

Vienā no agrīnām sarunām par foursquare, Rolands Priednieks nodēvēja šīs, uz lietotāja atrašanos balstītās sociālās platformas, dalībniekus, kuriem angliski dots “mayor”  nosaukums, par ķēniņiem. Un tiesa – cilvēks, kas kādā no kartē atzīmētajiem zemeslodes punktiem bijis biežāks viesis par citiem, ir tāds kā valdnieks. Un ja nu vēl attīstām angļu “mans nams mana pils”..
Tomēr ne par nosaukumiem. Šodien bloga slejās šķiram jaunu lappusi. Tie ir gan stāsti par foursquare, kas še sekos – tomēr stāsti un sarunas ar man svešiem, bet pamanītiem Latvijas foursquare republikas pilsoņiem.

KinoKaraļvalsts 1930+ apmeklētāji 5700+ atzīmēšanās reižu

Mans sarunas biedrs ir Linards (@LinardsL), kurš janvāra pirmajā pusē nes foursquare populārākā Rīgas pilsētas kinoteātra ForumCinemas mayor, jeb, ja nu Tev, manu lasītāj, labpatīk, “ķēniņa” vārdu. Tiekamies darbadienas vakarā, un kafejnīcā nekļūdīgi atpazīstu cilvēku, kas manī lūkojies jau no 4sq un twitter kontu profila foto – vīrieti pēc 30 ar dziļu skatienu.
“Ar foursquare man ir bijis interesants piedzīvojums,”  stāsta Linards. “Vai atceries pirms dažiem gadiem Bite atklāja savu jauno veikalu, un toreiz es pat vinnēju telefonu“. Linards atstāsta vienu no Latvijas foursquare kopienas vēstures zīmīgākajiem stāstiem līdz šim – Bite Mobilo tehnoloģiju centra atklāšanu, kur pirmoreiz kā spēles un atraktivitātes elements tika izmantots foursquare. Daži no 4sq pirmajiem entuziastiem joprojām lepojas ar foursquare swarm nozīmīti, kuru ieguva tieši šai norisē.
“Tajā dienā pat biju nolēmis pasākumu neapmeklēt, bet lasīju twitter ziņu, kuru bija publicējis Māris Plūme (sabiedrisko attiecību aģentūras Hauska partneris), kurā bija sacīts, ka laiks “iečekoties” ir līdz 18:00,” turpina mans sarunu biedrs.
Pārvarējis dienas nogurumu, Linards aizbrauca līdz Merķeļa ielai, pārmija dažus vārdus ar paziņām, nobaudīja Krstobala Alonso viesmīlību un spirdzinošo kokteili un devās tālāk – vakara darbos. Jau ceļā uz Jūrmalu tālrunī iezvanījās numurs, kas nešķita pazīstams un.. Sekoja paziņojums par uzvaru izlozē.

Spoži iesākusies – foursquare ikdiena turpinājās.
“Sākumā jau slimoju ar visiem raksturīgo kaiti – atzīmējos vai visos kartē redzamajos punktiņos, veidoju jaunus, bet nu esmu izaudzis savā foursquare uztverē,” bilst Linards. Pēc pirmās “location based”  eiforijas iestājies posms, kurā viņš saviem draugiem foursquare vēsta vien par svarīgākajām pieturām ikdienas darbu un atpūtas ritmā.
“Ar forumu (kino ForumCinemas) ir tā, ka man patīk kino un foursquare mayor statusam palīdz tas, ka nāku uz filmām arī kopā ar bērniem. Tā nu kopumā esmu te biežāk nekā jauns cilvēks, kuram vēl nav ģimenes. Piedevām – pagājušā gada beigās un šī sākumā repertuārā tiešām ir daudz skatīšanās vērtu filmu”.

ilustrācija – @linardsl twitter profils

Viena no mazajām kaislībām ir ceļojumi, kuros foursquare punktu sistēma, kas atzīmē katru sevišķāku aktivitāti, vēl jo vairāk pasvītro tāla ceļojuma īpašo gaisotni.
“Iekāpjot lidmašīnā, pārsēžoties un izkāpjot galamērķī, es redzu lielo, nolidoto kilometru/jūdžu skaitu, un ir gandrīz vai žēl, ka neesmu saglabājis kādā ekrānšaviņā šo ceļojuma pieturzīmi,” nosaka Linards. Dažās no aizvadītā gada laikā apmeklētajām valstīm, viesnīcās un atpūtas centros Linards ir ‘ķēniņš”, bet citādi viņš nav mednieks, kas tiecas sakrāt pēc iespējas vairāk foursquare kartētās “karaļvalstis”.

 

 

Turpmāk vēl.

Iespējams, ka šo varētu saukt par “aplikāciju gadu”. Kā android, tā arī iOs lietotājus iepriecina dažādi jauni vairāk un mazāk noderīgi izstrādājumi. Kā nekā, pat zemajās toņkārtās ducinošie Latvijas rūsmetālisti Skyforger radījuši sev veltītu “laika bendi” android platformai.

Taču šoreiz par daudz nopietnākiem – finanšu tirgus spēlētājiem.

FKTK mājaslapā uzskaitītas kredītiestādes, no kurām 22 ir bankas (tai skaitā Latvijas Krājbanka), kas pašlaik darbojas Latvijā. Ja nealojos, pat pēc pēdējā ceturkšņa turbulencēm pirmais piecinieks ir nemainīgs – Swedbank, SEB, Nordea, DNB un AB.lv. Visas ir nopietni vērtējamas finanšu tirgū, taču katrai ir atšķirīga pieeja komunikācijā ar klientu.

Patiesībā atšķirīgas cita no citas šajā aspektā ir katra no 22 bankām. Dažas ikdienas saziņas instrumentārijā iekļāvušas visus iespējamos sociālo platformu, jaunāko tehnoloģiju un komunikāciju rīkus, citām – liels solis bijs telefonbankas pakalpojuma ieviešana. Un tomēr – arī banku klienti ir atšķirīgi, un, iespējams, konservatīvākajai publikai, kuriem svarīga depozītu drošība, saziņa skype drīzāk šķistu kā mīnuss, savukārt mūždien mobilajam un darījumu virpulī ierautajam jaunajam wannabee Rokfelleram – liels bonuss ir bankas aplikācija, kas piemērota tieši viņa tālrunim.

No jau pieminētā Top5, par individuāliem un vietējam tirgum “ultramoderniem” risinājumiem domājušas trīs: – Swedbank, SEB un DNB. Tām visām trim ir savas iOs (iPhone) videi radītas aplikācijas.

Šonedēļ par savas iPhone aplikācijas izstrādi paziņoja SEB un ar šo arī rosināja ieskatīties kopējā pašmāju situācijā. Piebildīšu, ka mēģināju ielūkoties www parasta patērētāja acīm un ieraudzīt nepārprotami viegli samanāmos saziņas un attālinātas norēķinu informācijas kanālus. Sāksim ar AB.lv, kas eleganti un ar cieņu veidotajā www piedāvā klasisku bankas universālo pakalpojumu spektru. Tādi nieki kā twitter un Facebook kontaktinformācijā uzkrītoši neparādās. AB.lv gan pieļauj saziņu skype. DNB banka iet līdzīgu ceļu, tiesa – norādījusi, ka sasniedzama Facebook – un tur arī rodam ar tekstuālu un attēliem piepildītu saturu un 162 fanus, kas klikšķinājuši “like”.. Plašāku izvēli ārpus bankas www piedāvā Nordea, kur līdztekus sarunai skype varam vīterot twitter, skatīties youtube kanāla materiālus un bildītes flickr. Te gan jāpiebilst – ir jāieskatās un jāgrib saprast, ka miniatūrās šo sociālo platformu ikonas arī aizvedīs tālāk.. SEB atsvaidzinājusi savu www gluži nesen, kas arī ļāvis visus jaunos saziņas rīkus izcelt pirmlapā un te blakus citiem risinājumiem redzam arī vietējo sociālo platformu smagsvaru draugiem.lv un pat soundcloud, kurā apkopo SEB “radiomonitoringu”. Visbeidzot mūsu banku sistēmas, piedodiet, lēnīgais milzis Swedbank, kas piedāvājot augt kopā, gatavs sazināties twitter, Facebook, draugiem, youtube un pat foursquare.

Te jāpiemin, ka gan Nordea, gan SEB pieteikušas sevi uz lietotāja atrašanos balstītajā platformā foursquare, tomēr tas nepārprotami nav nolasāms kontaktu un banku www pirmlappusēs – iespējams, aktivitātes plašākā mērā vēl sekos..

Un nu – pēc ilgā un izvērstā ievada – esam no sociālajām platformām, kuras ērti sasniedzamas, izmantojot visurlīdziesošos tālruņus un planšetdatorus, nonākuši pie trīs banku iPhone aplikācijām. SEB savu risinājumu publiskoja gluži nesen, un pirmajās dienās tā iekļuvusi Top5 lejupielādētāko sarakstos. SEB uzticējis aplikācijas izstrādi VideInfra. DNB klientiem pieejamā aplikācija iTunes radīta DNB koncerna iekšienē. Swedbank aplikācija arīdzan tapusi pašu spēkiem.

Gatavojot šo apkopojošo publikāciju nācās nejauši veikt pat nelielu sociālo eksperimentu – noskaidrojot tieši vienu skaitli – aktuālo lejupielāžu skaitu, kopš aplikāciju izstrādes un publikācijas mirkļa iTunes, bija iespēja mērīt komunikācijas kanālu ātrdarbību. DNB, kura, kā jau minēts – neizvērš plašas aktivitātes sociālajās platformās, lakoniski un precīzi, sniedza atbildi, izmantojot bankas publisko e-pastu, dažu stundu laikā. SEB banka – pus stundas laikā – dažu twitter ziņojumu ietvarā, kas šoreiz izrādījās ātrākais un operatīvākais no saziņas kanāliem. Swedbank – lai arī ļoti precīzi, ar automātiskiem un individuāliem ziņojumiem informējot par saņemšanu, virzīšanu atbildīgajam speciālistam un saziņu twitter, saskaitīt aktuālās lejupielādes veicās vis lēnāk, taču atbilde kopumā nepārsniedza vienu darba dienu.

Te jānorāda – iTunes jebkurš interesents nevar brīvi gūt informāciju par konkrētās aplikācijas lietotāju skaitu. Šādu statistiku dara redzamu vien izstrādātājiem un arī tikai – par savu produktu. Lai gan atsevišķi resursi apkopo kopējo aplikāciju skaitu iTunes, tā plašāk netiek atšifrēta, un man jāsaka paldies kredītiestādēm, ka tās ļāva uzzināt šos skaitļus.

Swedbank iPhone un iPad aplikācija lejuplādēta 9000+ reižu, piebilstot, ka Swedbank šādu saziņas un darījumu veikšanas opciju piedāvāja pirmā un vissenāk. DNB iPhone aplikāciju ir lejupielādējuši 1350+ lietotāji un tas noticis apmēram divu mēnešu laikā. SEB pirmajās divās dienās iekarojusi 250+ iphone lietotāju un klientu auditoriju. Šeit nav iespējams veikt salīdzinājumu veiktspējā, jo, līdzīgi kā atšķirīgas ir šo kredītiestāžu internetbankas, atšķiras arī funkcionalitāte, ko varat izmantot iPhone vai iPad. Nevaram arī spriest par lietotāju aktivitāti – pārāk atšķirīgs ir aplikāciju anonsēšanas laiks.

Interesi raisa apstāklis, ka Latvijā, gluži tāpat kā ASV, pirmā pie patērētāja nonāk iOs aplikācija un android tai tikai seko. Kaut gan iOs ierīču lietotāju Latvijā nav ievērojami vairāk nekā android, drīzāk šī proporcija ir pretēja.

Mans retoriskais jautājums – kāda būs tālākā attīstība – kurp bankas grasās virzīties turpmāk, lai sniegtu ērtāko “mobilo pieredzi”?. Swedbank jau piedāvā Latvijas klientiem aplikāciju android vidē. SEB to sola darīt pieejamu visdrīzākajā laikā, savukārt DNB tuvākajos mēnešos. Jautājums par windows phone, šķiet ir neaktuāls, jo šos tālruņus arī Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, pagaidām lieto nebūtiska lietotāju kopiena..

Te jājautā – vai savos tālruņos saņemsim ne tikai valūtas kalkulatorus un elementāro transakciju iespējas, jeb tās tiks papildinātas ar budžeta plānošanas rīkiem, autolīzinga un citu pakalpojumu iepazīšanas un izmantošanas iespējām?. Vai aplikācijās parādīsies izvēlne – ziedot labdarībai, tā atbalstot banku stiprinātos labās gribas projektus?. Vai maksājums par mobilajām komunikācijām tiks vienkāršots un ar aplikāciju, vadoties no eksistējošā ierīces simkartes numura, būs iespējams veikt rēķina apmaksu ar mazāku klikšķu skaitu?. Vai aplikācijās tiks iestrādātas klientu lojalitātes programmas opcijas un informācija par ikmēneša sadarbības partneru sniegto pakalpojumu sevišķām cenām?

 

 

 

Vizualizācijai izmantoti iTunes piedāvātie aplikāciju ekrānšāviņi (printscreen)

Tikko foursquare paziņoja par kādu būtisku novitāti – explore funkcijas pievienošanu www.foursquare.com

Solījums uzlabot uz lietotāja atrašanos balstīto sociālo platformu virmoja vairākās Denisa Kraulija (Dennis Crowley) iepriekšējās lielajās intervijās. jau 2011 gada sākumā Deniss minēja savu un foursquare lielo sapni – būt par precīzāko kartogrāfisko un sociālo risinājumu “lai mūsu lietotājiem būtu ērti orientēties” līdz šim neiepazītā teritorijā.

Un – neiepazītais var būt tepat Tev blakus. Foursquare www risinājums – foursquare.com/explore ļauj ne vien sekot un atrast tuvākās apkaimes atpūtas, izklaides un maltīšu vietas, bet, piedāvā filtra opciju, atlasot Tevis – foursquare lietotāja vēl neapmeklētos šo kategoriju punktus.

Foursquare joprojām fokusējas uz lietotāja mobilo pieredzi – arī turpmāk dažādu platformu aplikācijas mobilajām ierīcēm tiks pilnveidotas un uzlabotas, taču tās papildinās pilnvērtīga web versija, kurā lieliski izpausties ne vien komerciālo risinājumu sniedzējiem ar savām zīmollappusēm (brand page), bet arī katram no mums – nospraužot virzienu – kurp doties.

Mēs varam pieņemt, ka līdz ar web risinājuma pilnveidi foursquare mērķē arī uz pasaules mērogiem iespaidīgo planšetierīču skaitu, jo iepriekš risinājums lietot 4sq bija vien iOs un Sony. Patiešām – daudz racionālāk ir papildināt web risinājuma lietojamību, kas ir univeršali pieejam ikvienam interesentam, nekā “piedzīt” savu aplikāciju risinājumus virknei dažādu “mapīšu” un “tabletīšu”. Ar explore foursquare kļūst atraktīvāka arī ceļotājiem, kas gaidot pārsēšanos uz nākamo reisu vada savas stundas lidostās un kavējas, lapojot internetus klēpjdatoros – varbūt tepat aiz stūra lidostas termināli atrodas kāda garda ēstuve, kas piedāvā gaidīšanas laiku īsināt daudz tīkamāk ;) .

Gada sākumā Latvijas twitter lietotāji šķiet atklājuši uz foursquare balstīto servisu Forecast. Nākas tā secināt pēc ielūgumiem pievienoties jaunajai laika bendei un pēc Forecast spoguļošanās latviskajā twitter.

Pirmā mobilā aplikācija ar Forecast uz iPhone dienasgaismu ieraudzīja jau aizvadītā gada vasaras vidū un tika pamatīgi atjaunināta septembrī. Taču ne jau dažu mēnešu nobīde no pasaules “trenda” ir manas piezīmes temats.

Nākotnes paziņojumu servisi kā Forecast līdzinās Skārletai OHārai, kas bieži attrauca – “par to es domāšu rīt”. fastfwdme.com, pocketcrowd.com un tiem sekojošais forecast sola Tavu klātbūtni kādā vietā – nākotnē. Tas ir – ja pa vidu negadīsies kāds cits notikums, ja auto neiekļūs sastrēgumā, ja.. Vai uztvērāt domu?

Uz lietotāja atrašanos balstītie – location based servisi man tieši ar to mīļi un tīkami, ka tie ziņo par personas atrašanos kaut kur reālajā laikā. Ir lieliski izvēlēties explore opciju foursquare, ja esi citā pilsētā un atklāt jaunu un nezināmu līdz šim atpūtas vietu. Forecast un tam līdzīgie pēc būtības palīdz vienīgi tiem no mums, kuri vēl izslimo daudzskaitļu čekinu/iepēdošanas fāzi. Un – katram jau savs ;)

Graustu dievu citadele. Mumbaja |||

Posted by marruciic under india

/ceļojuma iespaidi vairākās sērijās/

Tirgošanās

Viena no Indijas nelaimēm ir vēlme valsts viesim (un jo sevišķi, ja tas ir tāds bālģīmis kā es) jebko pārdot.
Pirmā pastaigas diena gar slavenajiem Indijas vārtiem, kas ir Mumbajas vēsturiskā centra viens no atpazīstamākajiem kultūras pieminekļiem izvēršas interesanta. Ceļveži un arī pazīstamie ceļotāji, kas bijuši Indijā visi vienprātībā aicina būt izturīgam un nepadoties profesionālo diedelētāju uzlidojumiem. Vienkāršie klaudzināāji, kas taksometra logā cenšas ieskatīties cik tuvu iespējams un sauc “Father Baxi” (laikam jau dom’jot amerikāņu valūtu) ir viena kategorija. Pavisam citu metodi piekop ziedu virteņu meitene vecpilsētā. Trausla būtne, košā sari dāvina jasmīna ziedu virdeni, stāstot, ka tas tāpat – laimei. Kad noraidīti trīs piedāvājumi, taču ceturtais “māiļā miera labad”  pieņemts, seko aicinājums meitenei nopirkt ko ēdamu. Kad labdarģo darījumu vēlos noslēgt ar 50 rūpiju banknoti, atskan jautājums – “Tas par maz, Vai Tev nav vairāk!?”
Taksometra šoferis Muhamads (Moamats) kā gids laipni iesaka šopinga vietu – tas esot labs suvenīru veikals.
Tirgotava veldzē ar kondicionētu saltumu – plauktos audumi, tradicionālais plecu lakats – pašmina, 7 metri krāsanaina zīda – kas pareizi valkāts kļūst par sari, paklāji, 12 dīvāna spilnvenu komplekti. Lavandas smarža, vīraka smārds, pelējuma smaržas un stipras tējas tase, ko piedāvā katram godājamam viesim. Kad bedzot, pēc izsmeļošas lekcijas par ikkatru produktu un apmēram 99 apglavojumiem, ka īsteno kvalitāti atrast iespējams tikai ienākot pa šīm durvīm, lemju par labu kādai no precēm. Sākas kaulēšanās, kas arī pieder pie goda lietām. Tiek mainīti atlaižu apjomi, solīts, kalkulēts, piedāvāts norēķināties Indijas un Amerikas valūtās.
Beidzot ar iesaiņotu pašminu atstāju veikala telpas.
Brauciens cauri pilsētai ikreiz – gan šajā gan citās dienās ir piedzīvojums. Nemitīgie auto taures signāli, normālais tonis ielīst priekšā auto straumei krustojumā. Veitējo auto hierarhiju un noteikumus izprast nav iespējams, kaut man ir sajūta, ka auto, kas ved bālģīmi kotējas augstāk nekā tāda paša izmēra auto ar tikai Mumbajas iemītniekiem..
Ceļa malā ieraugu utobusa pieturu, kurā sēd ap divdesmit cilvēku. Mašīnu burzmā nelielu gabaliņu pirms mums ripo vietējais satiksmes autobuss. Taupot resursus tas ir auto bez sānu logiem – vējelis veldzē un nav jātērējas kondicionierim. Pēkšņi no busa, kas ripo ar apmēram 35 kilometru ātrumu sāk birt laukā vietējie. Braucam piecās joslās un autobuss ir mums priekšā kursējot pa iedomāto trešo (lasi – vidējo no abām pusēm raugoties). Vietējie pamanās izlavierēt starp auto straumi, kas menazina kustības ātrumu un tiem, kas no ielas malas steidz nokļūt līdz un IELEKT transporta līdzeklī. Iedomājories tamlīdzīgu ainu uz Salu tilta, iepretī Zaķusalai, kur kāds TV darbinieks naski cilpotu uz darbu esmu teju pie saprāta zaudēšanas robežas.. Viss veidzas bez starpgadījumeim, auto straume turpina savu kustību un zem TATA riteņiem neviens tā arī nepakļūst.
Kādā no nākamajiem suvenīru veikaliņiem pie iejas braši stāv smalks apsargs/portjē. Vaikala 4 stāvos glabājas tieši tādas pašas pašminas un pakāji. Cenas gan ir daudz augstākas, jo veikals apdzīvo visu ēku un patiesi preci var aplūkot labāk.
Nolemju, ka mana ikdiena dzerot vien negāzēto ūdeni ir makten vienmuļa. Dodos uz Mumbajas Rimi – tirdzniecības centra pazemes stāvā izvietotu lielu pārtikas veikalu. Pie ieejas mani pārbauda ar metāldetektooru – Mumbajā bažījas par to, lai neatkārtotos terora akti, kad dažādo reliģju fanātiķu sacīksete beidzās ar sprādzienu.
Ak jā – vai atceratis neseno Latvijas vēsturi un tirgotavas ar vārdu t-market. Nu un tagad varat idomāties kāds ir labs/ekskluzīvs pārtikas veikals šeit. Atradis ilgoto CocaCola, samaksāju par to, dodos laukā, taču pārtikas tirgotavas apsargs mani nelaiž, atgrūž atpakaļ (jā – atgrūž! bet nesvilpju viņam pa aausi, jo zēnam pie sāna karājas iespaidīgu apmēru pirmā pasaules kara laiku revolveris). Man atstājot viņa uzraudzīto saimniecību jāzurāda viņam čeks. Dodos atpakāl pie kases un, par laimi pirkuma čeks turpat vien mani gaida. Apsargs ar nicinājumu to paņem apzīmogo un nevērīgi man pamāj – esmu brīvs. Nosolos šo epizodi neaizmirst..
Vairākus vakarus ripinot pa pilsētu sastopu divu brāļu pārvaldītu ģimenes uzņēmumu – India Heritage. VIņu tirgotavas plauktos nav nekā atšķirīga (vismaz manas eiropieša acis nespēj atšķirt 100% kašmiru no tāda, kam ķokvilnas, vilnas vai zīda piejaukumi), bet brāļu manire piedāvāt ir ko vērta.
“Vai nopirki dāvanu sievai?” – [apstiprinoša atbilde] – “Tu taču neesi vīrietis, kura dzīvē ir tikais viena sieviete” – “SIeviete Tev ir viena, bet dāvanu nekad near būt par daudz lai viņu lutinātu” – “Tava sievasmāte ir jāgodā tādēļ atved viņai šo” un tā turpinās masīva psiholoģiskā apstrāde.
Ja kāds no Latvijas patiešām vēlas apgūt aktīvās pārdošanas iemaņas – rekomendēju un varu Jums piegādāt šo kungu precīzu adresi.
Satiksmes burzmā jau ne pirmo vakaru skatos uz motorikšām – mazim motorizētiem pļerdakiem, kuros soliņā aiz vadītāja vieta diviem. Vietējie šo nieku gan ignorē un rez Mumbajas ielās ar 70 km/h (kas ir, baidos, teju pie šī izstrādājuma spēju maksimuma) pa asfalta grambām planēja ģimene ar ne mazāk kā 3 pieaugušajiem un pulciņu bērnu. Nodomāju – nez kā ar tādu braukt.
Nereti Tavas vēlmes tiek saklausītas, pat ja tās neesi izteicis sevišķi skaidri..
Darījumu partneris pēc oficiālā pasākuma ierosina doties pie viņa uz mājām, paŗsēsties viņa auto un doties vakariņot. Atstājam dienas darbus aiz sevis, izejam uz trotuāra un ļaujamies satiksmes ārprāta, kas ir tik ierasts ikvienā pilsētā darba laikam beidzoties. Un tu re- partneris gandrīz vai aiz apakles sagrābj kādu motorikšu, brausamais apstājas un – leps par savu ātro “lomu” indiešu draugs aicina mani ieņemt vietu. Sākas viena no manām košākajām pieredzēm Mumbajā. Motorikša skan kā vectēva šperrats bez izpūtēja. Salonu pilda atgāzu, ielas putekļu, sviedru un trīskārtīgā odekolona smārds. Saožu gaisā savas bailes, jo redzu ka konstrukcija veidota no tievām un vieglām (lai motors šo veidojumu kustinātu iepriekš pieminētajā ātrumā). Drošibas karkass ir kādas no hindu vai puštu dievības labais prāts.. Traucam veikli līkumojot starp visiem citiem auto. Kravas mašīnas, kas dodas mājup o dienas darbiem ignorē mšu skaņu signālus un ik pa laikam strauji bremzējam. Ir visia gaumīgi redzēt, ka 5 centimetru attālumā no Tavas sejas svilpodams vibrē nebalansēts smagā vilcēja ritenis,  Vējš ko saceļ auto straume, motorikšas amortizatoru simboliskā darbība un troksnis, kas mai pārņēmis līdz kaulam. Tomēr, lūdzot Dievu, lai to nepazaudēju, rokās sažņaudzu savu tālruni un mēģinu fiksēt braucienu. Un te man veicas notvert labāko ceļojuma kadru..
Apstājamies pie daudzstāvus stāvvietas iebrauktuves un es dzīvs izkāpju no ši asfalta ceļu deltaplāna..

Nabaga bārenis.

Posted by marruciic under Foursquare

Tieši ar šiem diviem vārdiem man kārojas raksturot Latvijas Televīziju.

Ar katru manas dzīves gadu ir bijis arvienu mazāk ko atrast un par ko priecāties nacionālās TV vadošajā kanālā. Un, lai gan laika kavēšana pie TV droši vien nav lielums ar ko būtu jālepojas, svētdienās ikreiz centos atlicināt laiku vienīgajam LTV analītiskajam raidījumam – DeFacto. Noskatījos aktuālo pārraidi un manu sašutumu kāds no draugiem iespējam lasīja twitter vidē.

Gadu gaitā LTV saturs kļuvis liesāks un liesāks. Tagad tas ir kā sakaltušas maizes rieciens, kuru jau sāk apklāt pleējuma baltā pūka.

Kā lielisku pelēka vai pat melna PR paraugu varu rekomendēt sižetu par varas cīkstiņiem Nacionālajā Operā. Galvenās spēlējošas puses – kultūras ministre Grende un Naionālās Operas līdzšinējais direktors Žagars. Ar patiesu aizgrābtību varam sižetā rudzīties uz sarunas dalībniekam Žagaram nezinot veiktu un vēlāk medija darbiniecei nodotu ierakstu, kurā tā iniciatore ministre bilst teju vai dažus vārdus, bet Žagars ir manāmi iekarsis. Šāda veida “ieraksti”, jeb kompromāti top lieliski – persona, kas gatavojas ievilināt neglaimojošas situācijas pineklī otru, mulsina, mulsina, uzkurina sarunas toni un tad šķietami attālinās. Persona, kuras asā izteiksme cerēta fiksēt – turpina, nedomājot par sekām un izrunājas tieši tik neglīti, lai dažus teikumus pasniegtu izrauti no konteksta, tie izklausītos mazākais nepatīkami.

ljnWvMUEbjU – sižetu no LTV skatiet šeit.

Būsim atlāti, divatā esot, runājam mazāk noapaļotos teikumos, kā tad, kad uz mums pavērsts mediju darbinieku mikrafons. Tādēļ šāda – slepenierakstu publicēšana nekad neliecina par mediju darba kvalitāti – tā drīzāk ir norāde uz to, ka polittehnoloģijas virtuozs vai melnā PR meistars noplicinātjā TV organismā iešļācis žulti trāpīgi..

Atsevišķi žurnālisti izmanto tā saukto “slēpto kameru”, kas ir ētiski diskutabls risinājums, jo ne vienmēr sarunas partneris atsakās runāt ar presi, bet mediju darbinieks, lai ilustrētu sižetu sev vēlamā intonācijā ievieto šādu – it kā slepeni filmētu materiālu, tā radot sarunai negribētas fonu. LTVgadījumā tas ir vēl neētiskāk – sižetu ilustrē vienas puses apzināti virzīts audioieraksts. Un atkal – pēc sarunas twitter ar LTV vadītāju Kolāta kungu – es kā ierindas TV skatītājs, protams, izsaku nepārbaudītu (un varbūt nepārbaudāmu), toties gana loģisku apgalvojumu, ka ši ieraksts nonācis pie TV darbinieces ar Grendes starpniecību.

Tālākais ir cienīgs turpinājums šim audio – pati žurnāliste apgalvo, ka iespējams Žagars shēmojot līdzīgi kā Līnis un Rubenis, slēdzot līgumus ar citvalstu Operu vadītājiem.

Dāmas un kungi – ja jūsu rīcībā ir fakti par tik klajām nelikumībām un koruptīvām darbībām, tad dodieties ar kameru plecā uz tuvāko Valsts policijas iecirkni, rakstiet atbilstošu iesniegumu un esiet žurnālists, kas rīkojas atbildīgi. Šāda veida neapstiprināti apgalvojumi un vispārinājumi vairāk piedien caurkritušiem politikāņiem, ne LTV pārraidei, kas teicas būt analītiska.

Es neesmu Operas cienītājs tik lielā mērā, lai sauktos par aktīvu skatītāju. Un man nav ne vismazākās informācijas par Baltā nama finansēm. Tomēr es nespēju saprast kā sižets, kas jau sen aizbalansējis no ētikas robežas izgājis LTV ziņu dienesta iekšējo pašcenzūru un kā kas tik klaji neobjektīvs nokļuvis TV ekrānos!?

Vispārināt ir ārkārtīgi viegli “visi čigāni zog”, “visi krievi ir okupanti”, “visi žurnālisti ir pērkami” – tās ir dzirdētas un absolūti pretīgas frāzes. Ikvienā situācijā ir kā minimums trīs stāsti – mans, jūsu un patiesais, kas iekļauj daļas no mūsu abu stāstiem.

Es ceru, ka 2012 būs LTV atjaunošanas gads – ko arī no sirds novēlu – būt par nacionālās TV cienīgu pārraižu autoriem!

Meitene ar.. tetovējumu

Posted by marruciic under kino

Mazā piezīme blogā par Stiga Lārsona triloģijas pirmās daļas ekranizāciju Holivudas mašinērijā ir jauna atkāpe manā blogā. Es iepriekš daudz daudz runāju par vienu man mīļu sociālo platformu, taču ar 2012 emociju piezīmes papildinās arī citi temati.. Un ši – piezīme par kinodarbu ir kā sava veida veltījums man tuvākajam latviešu kino kritiķim Normundam Naumanim.

Mūsu mājas grāmatu plauktā cita citai blakus rindojas visas trīs Millenium sērijas grāmatas, tulkotas angļu valodā.. Un līdz ar grāmatu izbaudīšanas piedzīvojuma beigām tika noskatīta arī pirmā no skandināvu devuma kinolentēm - Män som hatar kvinnor. Aizvadītajā nedēļā skatiens tika vērst uz sudrabaino lielekrānu, kurā zibēja holivudieši un nesenākais no džeimsiem bondiem – Daniels Kreigs. The Girl with the Dragoon Tatoo.

Draugi un paziņas twitter mutuļoja slavējot Deivida Finčera režisēto “dinamisko” kinodarbu. Tie, kas redzējuši skandināvu versiju metājās ar epitetiem par un pret.
Te der aterēties kādu slavenu teicienu, ka visas pasaules nelaimes rodas no salīdzināšanas.
Ja raugāmies no romāna skatpunkta, amerikāņu filmas saturā vairāk akcentēts neprātīgs meitietis – tetovēts, pīrsningots un vampīriski bālu sejas ādu.. Skandināviskais kino ļauj pašiem skatītājiem nedaudz nojaust to baiso dēmonu cīniņu, kas ir Līsbetā Salanderā – šai meitenē, kas rotājusi savu augumu tetovējumiem. Starp citu – šiem tetovējumiem ir nozīme un jēga, tās ir atmiņas par sāpēm, kas piedzīvotas. Holivudieši gan atrāda epizodi ar Salanderu tetovēšanas salonā, bet, piedodiet, tas ir kā kadrs, kas vairāk ilustrē meitenes, atvainojiet “pofigismu” un ne vairāk. Skandināvi rāda filmu, kas vairāk balstīta uz paša Lārsona nevis kino adaptoru gaumi, Skandināvi rāda kadrus, kas stindzina, bet neliek novērsties riebumā. Amarikas maniere ir pretīguma pārpilna, bet bez tā stindzinošo baismu paralizējošā efekta, kas man tuvojās lapojot grāmatu. Holivudieši nerāda Līsbetas atstumtības iemeslus, nestāsta, ka valsts aizbildnis (arī šim tēlam mēs palēkšojam garām auļiem vien) ir ne vien trakotas slepkavotkāres (epizodiski tiek sacīts, ka meitene centusies nogaliznāt savu tēvu), bet garīgas savrupības vientulības, slimības, kas raisījusi neticami precīzo skaitļu izpratni, kas balsta Līsbetas sevišķās hakeres prasmes. Arī šim mēs palēkšojam garām strauji..
Holivudas versijā Līsbeta ir meiteitis, kas prot uzstādīt noklausīšanās ierīci, kuru saņēm no neidentificēta drukna tēla. Ja neatklājam kas šis tēls – nerādam to!.
Jā – es pieļauju šo slikto toni un salīdzinu abus kinodarbus, jo noteikti nevēlos, lai mani draugi aprobežotos ar šo vienu – visumā plakano konveijera darbu, kura uzdevums ir nest labas kases komisijas no visiem pasaules nostūriem.
Grāmatu lasīšana (ak jā – tās taču izdotas arī latviski) būtu labākais solis.. Angļu valodas versija pasūtāma šeit..
Un iespējams, ka aizverot gtāmatas pēdējo vāku, mans draugs un lasītāj, Tu būs ar mani vienisprātis – Naomi Rapace ir daudz tuvāka tam trausli būvētās un teju antiseksuālās tetovētās Līsbetas tēlam, kā Rooney Mara. Niansēs, detaļās un sīkumos. Holivudiešu seju atlase kopumā skumdina un, ja man jāsaka atklāti, traucē – mazākais Martina Vangera tēlotājs Stellan Skarsgård ir tik daudzreiz garlaikojis ne vienā vien kinodarbā, ka skumdina viņa dalība. Gluži kā sensenos laikos Uldis Dumpis un Pauls Butkēvičs padomijas kinolentēs tēloja “vāciešus” savu no slāviskajiem atšķirīgo vaibstu dēļ.. Skandināvu versijā aktieri ir košāki katrs par sevi, bez mūsu skatītājam atpazīstamām superzvaigznēm, bet – ar daudz izjustāku tēlojumu.. Tādēl manā izvēlē – četras zvaigznes par labu skandināvu versijai un vien divas ar pusi holivudiešiem.. 

Viens no asākajiem pipariem pasaules kino daiļrades kritikā ir Rodžers Īberts. Iesaku lasīt viņa recenziju par Finčera filmu.

Graustu dievu citadele. Mumbaja ||

Posted by marruciic under india

/ceļojuma iespaidi vairākās sērijās/

Pirmais izbrauciens

Vai es, draugs un lasītāj, jau minēju – Indijas biznesa sirds – tā sauc Mumbaju, kurā pavadīju decembra dienas?.
Ipriekšējā piezīme beidzās ar atvieglotu Mumbajas taksometra motora iedūcināšanu un, paldies Dievam, stūres grozītājs zināja kurp braukt. Ne nu tieši zināja, bet virziens bija pareizs. Pietika ar 3 pieturas reizēm un jautājumiem garāmgājējiem, lai auto ieripotu pa viesnīcas vārtiem.

 

Viens no Indijas ceļotāja padomiem, kas izskan vispasaules tūrisma resursos, viesnīcu rezervāciju un drošas ceļošanas forumos – Indijā ir jādod tējas nauda. Nevis, tas ir faktors, kuru Tu izvēlies, bet obligāta nepieciešamība. Nezinu vietējo labo toni, bet atviegloti sniedzu dažus naudas papīrīšus viesnīcas darbiniekam, kas mani pavadījis līdz nummuriņam. Kondicionieris ir pat par jaudīgu, ūdens strūkla ir spēcīga un veldzējoša un viesnīca smaržo pēc tīrības, kas ir lieliski.

 

Ilgais pārlidojums mainījis dienas un nakts ritmu un palūkojoties laikrādī, kas jau rāda Indijas laiku, dodos viesnīcas brokastīs. Izvēlos visu nepazīstamu, saputrojot, saldo un aso, bet tās iir mans brokastis un pretēji baudpilno maltīšu cienītājiem, torīt dzīvoju pēc principa – gan jau puncī viss samaisīsies. Ir gana labi, trūkst sāls, bet totiesu karija garša šķiet ir pat kēksiņos..

Daži vārdi ar viesnīcas reģistrācijas darbiniekiem un kopīgi nomedījam taksometru, kas gatavs visu dienu vizināt, rādot skaistāko ko Mumbaja ceļotājam varētu atklāt. Līgstam cenu, kas no 1000 rūpijām beigās izaug līdz pusotram tūkstotim, bet brauciens būšot ilgs – gandrīz astoņas stundas, jo pilsēta liela un brauciens tāls. Mazai uzziņai – mēs ar Latvijas dažiem miljoniem esam desmitā daļa no Mumbajas milzīgajā graustu un augstceltņu skudrupūznī dzīvojošajiem. Šī pilsēta ir pasaules lielāko sešiniekā..

 

Ripinām..

 

Ceļi – lielākās un skaistākās šosejas ir vidusmēra, piedodiet lauku zemesceļš, kur pavirši uzgāzta asfalta kārta. Tik nelīdzenu asfalta segumu ir jāprot radīt un, nojaušams, ka Mumbajas ceļu būves meistari paaudzēs pilnveidojuši šo mākslu. Taksometrs ir, protams ar nepareizajā pusē novietotu stūri un pārstāv pasaulē lētāko autoražotāju – nacionālo lepnumu TATA. Tiesa kondicionieris strādā..

 

Te – virkne ceļojuma iespaidu kadru, kurus ierosinu draugiem novērtēt – tāda bija pirmo iespaidu gamma cauri kondicionētai dūmakai..

 

 

 

 

Graustu dievu citadele. Mumbaja

Posted by marruciic under india

/ceļojuma iespaidi vairākās sērijās/

Ierašanās

 

Aizvadītā gada nogalē liktens nejaušība mani uz nedēļu veda piedzīvot decembra mirkļus Indijā. Karstus, tveices pilnus un skumjus..

Indija nekad nav bijusi manu sapņu galamērķu sarakstos. Dažas vispārīgas klišejas – par kalsniem čūsku dresētājiem, savdabu indiešu populāro mūziku un mazgāšanos Gangas upē – ar to arī aprobežojas mana iekšējā encikolpēdija. Nedaudz virāk ieklausījos stāstā par šo zemi, kas uz pasaules kino ekrāniem sāka daudzināt Graustu miljonāru – tās skņu celiņa melodijas pārsātināja radiofonu, kino recenzijas ņirbēja no vispārākājā pakāpē īzteiktiem apgalvojumiem un kopumā manī šī jezga raisīja drīzāk nepatiku un sekojošos dažādos pastāstus par maharadžu dzimteni necentos iegaumēt.

Ilgais pārlidojums beidzies un pēc daudzu stundu garlaikotas aviolainera multimediju konsoles šķirstīšnas un saraustītas snaudas beidzot varu droši spert kāju uz Indijas zemes. Vispirms gan no lidostas jāizkļūst un jāiziet virkne kontroļu. Taču neba indiešu kārtības sargu pārliekais svarīgums un pašiedomātais nozīmīgums, ne tveice, kura nakts stundā (ir nedaudz pāri plkst. 4 un gaisa temperatūra nav nokritusi zem +28 grādiem celsija), bet gan asā pelējuma smaka, kas pārņem visu apkaimi ir pirmais iespaids par vienu no Indijas modernākajām, Mumbajas Chhatrapati Shivaji starptautisko lidostu.

Laineris no Rīgas todien izlidoja ar novēlošanos, pārsēžoties uz otru lidmašīnu devos pusskriešus un apmēram desmit minūšu laikā atrados savā sēdvietā, taču ticamība, ka ar to pašu reizi mana bagāža arī tik naski tiks iekrauta pārsēšanās pieturpunktā un atceļos vienlaikus ar mani, bija maza. Gaidot pie bagāžas lentas.. Te es teju vai zaudēju jebkādas cerības uz labu galaiznākumu – desmitiem dažādu nokrāsu, reģionu un rangu indieši virpuļoja, drūzmējās skaļi saklaigājās viens ar otru tieši zonā, kurā kāda arhitekta untums bija paredzējis bagāžas saņemšanu. Informācijas displeji lepni ņirbēja, bet nevienā no tiem nebija pārliecinošas infomācijas un lidosta info balstiņa runāja valodā, kuru domājās uztveram kā angļu – tiesa paziņojumus nesaprata ne svešzemnieki, ne vietējie un.. Panikas un haosa simfoniju vēl izcilāku padarīja viesnīcu šoferi, kas centās sameklēt godājamo klientu somas. Ja atceramies, smalkā viesnīcā pastāv pakalpojums, kas paredz klienta nogādi uz šo naktsmītni un līdz ar klientu, protams vajadzētu ceļot viņa bagāžai. Par nelaimi, klienta vārds lieliem un košiem neona burtiem neizgaismojas uz kofera un viesnīcu darbinieki cenšas paspēt izskriet (vairāk gan izmeimurot) līdzi ritošajai bagāžas lentai grūstot viens otru, citus bagāžas tīkotājus un tādus vientuļus sevešzemniekus kā es, lai izlasītu mazo bagāžas birku, kuru piekabina aviolīnijas. Papildus sarežģitību raisa fakts, ka viesnīcas darbinieks indietis nekādi neatpazīst konkrēto bagāžas kasti pēc izmēra vai krāsas.

Mana sirds klusi smilkst un es esmu pa vidu starp trim aktīvi debatējošiem kādas viesnīcas šoferiem, daudzbērnu matronnu, viņas vīru un vēl simtiem nervozu ļaužu, kad ieraugu savu (SAVU) koferi un varu ar to attālināties no burzmas.

Draugu padoms rosina veikt kabatas naudas maiņu turpat lidostas teritorijā esošajā, pašā pirmaja un neuzkrītošākajā valūtas mijēju punktā. Tā ir Indijas nacionālā banka, kura ir vēlīga iebraucējiem, bet tālāk – indiešu pareksi, kuru maiņas kurss izdevīgs ir tikai viņiem..

Varētu uzelpot, taču lai arī esmu veiksmīgi izsijāts cauri muitnieka šaubu sietam, saņēmis savu bagāžu ar tīrajiem krekliem, piestūķējis maku ar daudzajām rūpijām, kas liek summāri justies traki visai turīgam (valūtas maiņa paredz vienu dolāru mainīt uz apmēram 50 rūpijām), man vēl jānotver kāds buss vai taksometrs.

Draugi, kad minēju, ka domāju gan uz viesnīcu, gan vēlāk darba gaitās izmantot saiedrisko transportu uz mani skatījās ar līdzjūtību. Tie draugi, kas bija bijuši šai zemē..

Vēlāk veltīšu sulīgu mirkli sabiedriskajam transportam, bet ši brīdī esmu vēl tik tikko pirmās stundas pieredzē par Indiju un nolemju – braukt šiki – ar taksometru. Zīmīte “priekšapmaksas taksometrs” pulcējusi ļaužu rindu un paļaujoties uz principu, ka tik daudzi taču nekļūdās arī es ieņemu savu pozīciju, gaidot šo priekšapmaksas pakalpojumu.

Tīs reizes pārprasījis kāda ir mana vēlamā adrese kurrp tiecos nokļūt, nolasījis viesnīcas nosaukumu rezervācijas lapā, priekšapmaksas dispečers uzrauj uzaci (grimase kopumā neliecina, ka viņš saprastu kurp tieši vēlos doties), nomurmina virkni netulkojamu skaņu un piebilstot OK un visbeidzot pieprasa man 250 naudiņas. Tātad ceļošu 5 dolāru vērtībā.

Man izsniedz kvīti ar taksometra nummuru. Vēlāk skaidrs ka tas ir taksometra firmas nummurs, un ne reģistrāijas skaitļi. Meklējumi nevedas un lai gan gaiss ārpus lidostas kondicionētajām telpām tomēr nešķiet tik šusminoši tveicīgs, ir puskrēsla un mana lepnā braucamā nav. Kāds no šoferiem mani cenšas uzrunāt piedāvājot savu pakalpojumu – attraucu, ka meklēju taksi ar konkrēto nummuru. Tādu neatrod arī viņš un vēl citu – apmēram desmit ļoti noslogotie aizņemtie un visādi citādi aktīvie taksisti. Man paziņo, ka esot jāpieprasa cits nummurs. Kāds izpalīgs ātri pārtver manu kvīti par taksometru un nozūd garās rindas virzienā.. Pēc laika atgriežas un viņu par nezinko peļ visi mani palīgi, aizsūtot otru reizi mainīt nummuru, jo nupat uzrakstītais neesot pareizs. Trešā reize ir labāka, un ar somām un koferi esmu apsēdināts uz aizmugurējā sēdekļa. Cerīgi – auto izskatās pat ir iebūvēts kondicionieris un es jau.. Te pēkšņi šoferu vadonis man jautā – un kur tad Tu gribi braukt? mazliet sapīcis atbildu, nosaucot savu viesnīcu. Tas neko neizsaka nevienam no klātesošajiem un, protams arī man, lai gan esmu lūkojis vienīcu bildēs. Rādu adresi rezervācijas lapā un saņemu konkrētu novērtējumu, ka adrese nesot pareizā. Stāstu, ka tai tomēr jabūt tādai uz ko pretējā puse man gluži vai korī atcērt – nolasi!.

Pirmajā mirklī biju gatavs draudzīgi zvelt visiem pēc kārtas, taču ar laika nobīdi saprotu – iespējams, ka šoferi lāgā neprata lasīt – lai nokārtotu braukšanas eksāmenu Indijā nav sevišķi daudz jāstudē teorija (skati video šeit)..

 

Turpmāk vēl!.

 

Theme Provided By: Online Payday Loans - emocijufoto