Lieliski!
Pasaules ietekmīgākā tehnoloģiju bloga Mashable foursquare lappusē Pīts Kašmors (Pete Kashmore) un viņa kolēgas nesen aicināja ieteikt interesantākās pasaules pilsētas un vietas, kur pulcēties sociālo platformu faniem.
Tagad kā viena no izceltām vietām uz pasaules kartes ir Rīga un Bite mobilo tehnoloģiju centrs!.
Prieks un apsveikumi par šo – nelielo, bet tīkamo ziņu foursquare faniem Latvijā!/
Mēs esam atkarīgi no modernajiem komunikāciju rīkiem. Burtiski.
Kad birojā pēkšņi zūd internets, iestājas maza panika, kad beidzas telefonsakari – mēs šķietami esam kā bez rokām. Tiesa, katrs ir vairāk vai mazāk (un es šo saku burtiski) atkarīgs no dažādiem komunikāciju un saziņas rīkiem. Atkarīgs no sociālo platformu risinājumiem.
Un tomēr ir kādas robežas mūsu ikviena uzvedībā par kurām gluži vienkārši saka „neaudzinātība”.
Kopš Latviju pāršalca mobilo tālruņu evolūcijas vilnis kultūras iestādēm nākas sākt operas un teātra izrādes ar lūgumu izslēgt mobilos tālruņus. Tādi pat paziņojumi jau kā pašsaprotama parādība ieņem vietu kinoseansu sākumā.
Šķiet — esam redzējuši, dzirdējuši un saprotam..
Klātesot Operas izrādes ģenerālmēģinājumā piedzīvoju skaudru mirkli. Operā, kuras galvenā vērtība, joprojām ir ne scenogrāfija, režija un kostīmi, bet — balss.. Virkne cilvēku izrādes laikā lūkojās savos viedtālruņos, lai fiksētu pareizu laiku un lai sarakstītos ar īsziņām. Virkne ignorēja pirms izrādes latviešu un angļu valodās pausto lūgumu izslēgt tālruņus un pamanījās mākslinieku dziedājuma laikā izklimperēt sava tālruņa melodijas (marši un valceri, ziniet)..
Gaumīgākais bija kāds nepacietīgs jauns cilvēks, kurš (tiesa gan starpbrīdī) lūkoja e-pastu savā portatīvajā datorā un meklēja brīvpieejas wifi operas zālē..
Es pats esmu sociālo platformu fans. Twitter un foursquare ir mani ikdienas ceļabiedri. Tomēr man nav prātā nācis kultūras pasākumu laikā tēlot savu megaaizņemtību (vai sazin ko!?) un atļauties traucēt notikuma gaitu sazvanoties vai rakstot sms, sūtot e-pastus vai kā citādi „komunicēt”.
Mākslinieki pēc izrādes sagaida publikas atzinību. Un tā ir skaista aplausu minūte, kuru mēs varam veltīt viņiem, kas devuši mums vairākas stundas prieka. Taču vēl tikko nolaisties sācis baltā nama priekškars bija kā signāls startam – desmitiem skatītāju metās pēc saviem mēteļiem, lai tajos tērpušies vēl pusstundu drūzmētos un pārspriestu „to un šo”.
Ja jūsu dzīves ir tik svarīgas, ja laiks rit tik ārkārtīgi strauji – neapgrūtiniet sevi ar pasākumu apmeklējumu. Netraucējiet baudīt notikumus tiem, kuri tiem spēj veltīt laiku, kuri var izslēgt tālruņus un cienīt māksliniekus, kas ik reizes deg uz skatuves, rādot izcilu sniegumu!.
Un tomēr – man žēl, ja jūsu dzīves ir tik pliekanas ka dažas stundas bez komunikāciju ierīcēm ir tik ekstrēmi svarīgas.
(sociālo platformu pasaka)
Tā bija gluži ierasta diena. Kalendārs rādīja nedēļas otro darba dienu un kādas lielvalsts prezidents telefonsarunā apspriedās ar kādas mazas, bet izmisuma vēl nepieveiktas valsts premjerministru. Mikroblogu vietnē twitter uzdevu jautājumu par to – cik bieža un ierasta ir ASV prezidenta saziņa ar citu valstu vadītājiem telefoniski.
Atbildi no prezidenta Obamas PR dieneste tā arī nav izdevies sagaidīt.
Šīs mazās par domas jau arī nav par šo konkrēto atgadījumu – ASV prezidenta twitter kontam nupat ir jau vairāk nekā seši ml joni sekotāju un iedomājoties vien, kāds spēks vajadzīgs lai atbildētu uz kaut vienu ikkatra sekotāja individuālu jautājumu nāk prātā epizode no amerikāņu smieklfilmas par visvareno Brūsu un cenšanos atbildēt uz neskaitāmajiem cilvēces jautājumiem, Dieva vietā..
Taču mūsu „obamas” – vai saziņa sociālajās platformās ar Latvijas valstsvīriem ir kvalitatīvi uzlabojusie kopš dienas, kad jūsmīgi atklājām premjera, prezidenta (lai arī vēlīni) un citu politiķu runātavas?.
Tā saucamais priekšvēlēšanu laika karsonis, kad katrs aktīvajā politikā spīdēt gribētājs bija sataustījies līdz twitter, draugu un facebook lapām, savam blogam ir beidzies. Aktīvā pozīcija ir apputējusi, jeb, aktuāli gadalaikam — sasalusi un iesnigusi. Blogos joprojām ir vien tieši tie paši dažus mēnešus senie pirmsvēlēšanu saukļi un arī aktivitāte twitter beigusies līdz ar rezultātu pasludināšanas skaudro mirkli. Klusums..
Taču skumjākais visā šai situācijā ir nenoliedzamais fakts, ka sociālās platformas, kuru izveides būtība ir tiešas sarunas veicināšana starp diviem ieinteresētiem sarunu biedriem, politikas un valsts pārvaldes augstāko amatpersonu līmenī joprojām nav dialoga vietnes. Paziņojumi, deklaratīvas frāzes, vai vēl trakāk pusaprauti teikumi, kas nav pat daļa no preses paziņojuma virsraksta.
Politikas darboņu (lasi – viņu komunikācijas dienestu) atbildes sociālajās platformās ir retas, ierasti uz komplimentāriem jautājumiem.
Notiek nevis debates ar domubiedriem un citādi domājošajiem, bet – par labu manieri tiek uzskatīta citādi domājošas personas viedokļa bloķēšana. Situācijās ikdienā, ne sociālo platformu saziņas telpā, tas nozīmē — ūdens sejā un skaļi, ar brīkšķi, aizcirstas durvis sarunas biedra acu priekšā.
Sociālo platformu etiķeti nepārzina un nevēlas apgūt.
Domāju – vai vēstule Ziemassvētku vecītim, patiesa, īsta vēstule tam vīriņam aiz polārā loka varētu nest brīnumu? Vai tomēr paši „obamas” un viņu palīgi pratīsies un spēs kaut likvidēt agonējošus sociālo platformu kontus un tīmekļa vietnēs izlikt paziņojumu par nākamā blograksta parādīšanos ap nākamās valdības šūpošanas laiku. Vai — labāk jau tad pirms nākamajām vēlēšanām?.
Nē – šī nav skaudra gaušanās un nav arī iemesls, lai „veco mediju speciālisti” lepni izgrieztu krūti, sakot, ka sociālo mediju saziņas burbulis ir plīsis. Šīs ir pārdomas par to cik bezjēdzīgi tiek izniekotas sociālās saziņas telpas un kādā tukšumā aizskan vēstījumi.
