Emociju Blogs

Ekonomikas satricinājumu laikos valdībām visā pasaulē bijusi  apgrūtināta veiksmīga komunikācija ar sabiedrību. Viedokļu atšķirības krasi parādās raugoties uz Latvijas mediju telpu kā sadalītu laukumu, kur latviešu valodā runājošie mediji pauž atšķirīgus viedokļus no krievu valodā iznākošajiem, un citkārt tik dažādajās mediju telpās iezīmējas viena kopīga tendence — divās valodās tiek vairota nevis izpratne par notiekošo un vienam par otru, bet neapzināti tiek šķelta sabiedriskā doma, un netieša kūdīšana uz prettiesiskām darbībām un vardarbību ir realitāte.

Ir skumji raudzīties kā mediju darbinieki ieņem pretspēka pozu un bieži jautājumos, kuri skar sabiedrisko drošību, sabiedrības un valdības intereses tiek pretnostatītas. Ievērojama sabiedrības daļa pamatinformāciju par norisēm sabiedrībā uzņem caur medijiem, tādēļ ir būtiski atturēties publiskajā telpā tiražēt iesīkstējušus stereotipus. Taču pašlaik šķiet, ka šie stereotipi nostiprinās un vēl dziļāk iesakņojas sabiedrībā. Visticamāk ar mērķi radīt dramatisku plaisu etniskās grupās.

Kā mediji reaģē šajā situācijā, kā izvēlas publiskajā telpā atainot dažādos viedokļus, tas būtiski maina sabiedriskās domas noskaņu.

Līdz ar demokrātijas klātbūtni un iespēju brīvi paust savus viedokļus Latvijas sabiedrība mantojusi arī citviet sastopamos masu nekārtību draudus, kas, ekonomiskajā situācijā, kāda šobrīd valda Latvijā, ir sevišķi bīstama. Mediji var būt  gan nozīmīgs faktors, lai veidotos naids un spriedze, gan arī spēlēt nozīmīgu lomu, skaidrojot sabiedrībai konfliktsituācijas.

Un jāuzdod retorisks jautājums – vai medijiem kā demokrātiskās sabiedrības un atklāta dialoga partneriem, jāuzņemas diskusija ar dažādajām sabiedrības grupām, ievērojot liberālas komunikācijas principus, ļaujot ziņu patērētājiem izšķirties par labu tam vai citam viedoklim

Iespējams, ka vislielākais personīgais izaicinājums būtu iegūt medijus kā partnerus dialogā, kas ir nevis sensāciju alkstošs un sabiedrības viedokļus šķeļošs, bet racionāls.

Aizvadītajā piektdienā, e-prasmju nedēļas pasākumu ietvaros, Satori grāmatnīcā notika diskusija, kuras pamatuzdevums bija apspriest valsts pārvaldes iestāžu iespējas izmantot digitālo vidi un e-rīkus, lai lēmumu sagatavošanas procesā iesaistītu plašāku sabiedrību. Debates nesniedza konkrētas atbildes un nepiedāvāja gatavas receptes vai normatīvus, kā valsts pārvaldē strādājošajiem būtu jāveido sava saziņa jaunajās sociālajās platformās. Saprašanās prasmes mums jākopj un jāattīsta visplašākajā izpratnē — jāatkāpjas, jāpalūkojas uz valsts pārvaldes meklējumiem komunikācijā sociālo platformu laukā „no malas”.

Sociālās platformas no valsts pārvaldes iestāžu skatupunkta droši var pielīdzināt pasaules kartei no aizgājušiem gadsimtiem, kurā vēl ne līdz galam precīzi iezīmēti kontinenti un krastu aprises. Ik dienas rodas kāds jauns projekts, top „jauna sala”, jaunas tehnoloģiskas iespējas un tikpat strauji nebūtībā zūd risinājumi, kas to vai citu iemeslu dēļ nav spējuši nostiprināties. Un gluži kā Kolumba laikos — daudzi zina stāstus par to kādas ir „aizjūras zemes” jebšu sociālās platformas, bet mazs skaits tajās spējis pabūt un „iekarot”.

Visupirms — jāsniedz atbilde uz pamatjautājumu, vai valsts pārvaldes darbinieki tiek atbalstīti uzsākt, veidot un kopt sarunu sociālajās platformās. Vai valsts politisko vadītāju un lēmumu pieņēmēju neitrālā nogaidīšanas pozīcija, novērtējot esošās aktivitātes sociālajās platformās, būtu jāinterpretē kā vārdos nepateikts mudinājums? Un vai pašos pamatos konceptuāls „jā” nozīmētu arī IT resursu izmantošanas ierobežojumu atcelšanu, ļaujot valsts pārvaldē strādājošajiem iepazīt sociālo platformu vidi?

Nav normāla situācija, kurā sociālās platformas nav pieejamas, noslēgtas un to lietojums tiek automātiski atzīts kā IT drošības apdraudējums. Eksperti vienprātībā atzīst, ka pirmais solis, lai spētu kvalitatīvi sniegt vēstījumu sociālo platformu vidē – mums jāpazīst šī vide, jāzina tās rakstītie un neformālie likumi. To iespējams apgūt tikai pašiem klātesot sociālajos medijos. Nav saprotams, kādēļ, piemēram, valdības vadītāja mikroblogu, vēstījumu video resursu vietnē Youtube vai valsts kancelejas Flickr fotogaleriju jāliedz aplūkot valsts pārvaldes ierindas darbiniekam.

Tieši viens no Latvijā popularitātes zenītā esošajiem sociālo platformu projektiem — mikroblogu portāls twitter var izzust no sociālo platformu kartes varbūt jau pēc gada vai diviem. Taču pašlaik tas ir lielisks e-prasmju veidošanai un pieslīpēšanai. Twitter labi noder arī kā tiešā dialoga iespēju demonstrējumu paraugs, mazinot barjeru tajos, kuriem joprojām nav ticamības saziņai internetā, kuriem smagnēji raisās rakstīšanas prasmes, ļaujot iesākumā izteikties lakoniskā 140 zīmju ietvarā.

Mums gan pagaidām vēl nav skaidras pozīcijas, vai, piemēram, mirkrobloga platformā valsts pārvaldes iestādei adresētais komentārs jāuztver kā iesniegums, uz kuru atbilde būtu jāsniedz atbilstoši iesniegumu likumam? Vai pašlaik būtu īstais brīdis rosināt izmaiņas šai dokumentā, to papildinot ar sociālo platformu iesniegumu? Un vai vispār Latvijā jārada kāda tiesiska / likumiska bāze, lai nospraustu to sociālo platformu ietvaru, kurā leģitīmi darbojamies?

Pašlaik sociālajās platformās pirmos soļus sper komunikāciju cilvēki no dažām valsts pārvaldes iestādēm. Bet varbūt ir derīgi iedvesmot un mudināt modernā saziņas laukā iesaistīties arī profesionāļus, kuru viedokļi daudzreiz ir grodāki un pamatīgāki, gluži vienkārši dziļāk pārzinot un izjūtot to vai citu jautājumu?

Domājot par saprašanās mistēriju un par tik svarīgo debašu pozīciju — kurā jāspēj izvairīties no pozas „mēs” un „viņi”, jāsecina — vēl daudz darāms, lai valsts pārvaldes dialoga prasme pilnveidotos. Kā atzīmē Netherland un McCroskey — līdzdalība nozīmē likt lietā mūsu unikālās prasmes, lai radītu mums katram derīgu valsts pārvaldi. Un mēs varam!.