Emociju Blogs

Kad 26.novembrī, notika tvikšanās “Valsts pārvalde 2.0″ par sociālo mediju izmantošanu valsts pārvaldē, kā vieni no interesantajiem piemēriem citu pasaules valstu darbā bija vairāki tā saukto „crime maps” paraugi. Govcamp.lv ideju grupas pārstāvis Mārcis Rubenis prezentējot intriģēja sapulcējušos un līdzīgu projektu ideja tika saukta par nepieciešamu arī Latvijai.

Kas ir šīs „noziegumu kartes”?. Publiski pieejamā veidā sabiedrībai tiek ļauts lūkot uz konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas piesaistīti gluži konkrētam ģeogrāfiskam punktam. Galarezultātā – top attēlota karte, kurā iezīmēti konkrētie nodarījumi. Citviet pasaulē „noziegumu kartes” ir visnotaļ populārs, lai neteiktu modes rīks. Pašvaldības tiecas jau laikus pasargāt pilsētu viesus no iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem. Vecāku biedrības, pat vienkārši bāru apmeklētāji tiecas izvairīties no laupīšanām un to mēģinājumiem.

Eiropā un pasaulē šādi projekti vērtēti vairākumā pozitīvi. Atkarībā no dažādajiem noziedzīgo nodarījumu veidiem karte ir vai nu labs palīgs vecākiem, plānojot bērna mājupceļu no skolas, izvēloties iespējami drošākos maršrutus, vai palīgs autoīpašniekam, kurš izvēlas savu auto labāk novietot apsargātā autostāvvietā, tā vietā, lai kārtējo reizi apmeklējot autoservisu uzstādītu kādu melnajā tirgū iecienītu detaļu (piemēram – auto spoguļus). Domubiedri, nevaldības organizācijas vai valsts pārvaldes institūcijas veido šādas kartes, sekojot, lai tajās būtu redzami aktuāli noziedzīgo nodarījumu fakti, jo, kā zināms, dažāda veida noziegumi mēdz nosacīti „migrēt”..

Dažās Eiropas valstīs „noziegumu kartes” un to publiskošana bijusi par iemeslu nekustamā īpašuma tirgus izmaiņām, cenu kritumam nedrošajos un, attiecīgi, kāpumam par drošajiem identificētajos.

Kas ar „noziegumu kartēm” varētu notikt un jau notiek Latvijā?

Piesaistot ES projektu finansējumu, Iekšlietu ministrijas informācijas centrs (IeM IC) kopš 2009.gada vidus īsteno projektu, kurš ļauj vizualizēt un analizēt kriminālās statistikas datus saistībā ar likumpārkāpumiem narkotisko vielu nelegālās aprites jomā. Projekta rezultātā būs iespējams analizēt jebkādus kriminālās statistikas datus, kuriem ir saikne ar ģeogrāfisko dislokāciju, kas būtībā ir arī sabiedrībai vajadzīgais „noziegumu kartes” modelis.

Iekšlietu ministrijā uzskata, ka īstenojot projektu tiks uzlabota arī kopējā sabiedrības informētība, gan arī piemēram ārvalstu viesu informēšana, nodrošinot tos ar datiem par noziedzības karstajiem punktiem. Projekta īstenošanu gan paredzēts pabeigt 2011.gada pirmajā pusē, jo tā kā projektā ir jāizstrādā gan iekšlietu sistēmas dienestiem, to operatīvajai darbībai, nepieciešamie prasījumi, gan arī – publiskā dimensija, tas ir apjomīgāks un laikietilpīgāks par vienkāršu „noziegumu karti” ar dažiem nodarījumu kritērijiem.

Reiz, definējot komunikāciju 360 grādu leņķī, mēs domājām inovatīvu saziņu visplašākajos līmeņos. Šie 360 grādi patlaban veido jau ko līdzīgu tam trīsdimensiju attēlam, kuru mēs varam baudīt, skatot populārākās no animācijas filmām. Un sekmīga divvirzienu komunikācija jaunajos sociālajos medijos ir kas līdzīgs tām brillēm, kuras mēs saņemam pie kinozāles ieejas.

Mēs varam izvēlēties konservatīvu un sasaistītu publiskās saziņas manieri, bet tad tas vairāk atgādinās to migloto attēlu, kuru var redzēt jau pieminētajā trīsdimensiju kino bez tām pašām – īpašajām brillēm.

Iekšlietu ministrija saziņā cenšas sekot laikam. Ministre Linda Mūrniece ir viena no nedaudzskaitlīgajiem politikas smagsvariem, kas brīvi un atvērti komunicē tviterī, blogo un nevairās no saziņas draugiem.lv socializēšanās vidē. Ministrijas mājas lapā saņemtie e-formas jautājumi saņem atbildes, ministrijas tviteris tiek aktīvi izmantots ne vien lai nodotu ziņu jaunā kanālā, bet arī lai atbildētu, tiecoties uz atvērtu saziņu ar interesentiem. Šīs pārmaiņas notikušas tieši šogad.

Jā – tviteris ir sava veida “modes kliedziens” mūsu saziņā. Un, patiesībā, pietiek vien ar motivāciju, ka tviterī pulcējas mediju darbinieki, komunikāciju eksperti un sabiedrības viedokļu līderi, lai droši teiktu, ka laiks, kuru dienā velta šai saziņas telpai ir vērtīgi pavadīts. Jāpiebilst, protams, ka modernie komunikāciju kanāli ļāvuši ne vien par “viedokļu līderiem” kļūt arī gluži citām personībām kā iepriekš, bet arī dramatiski samazinājuši ziņu izplatības laikus. Nereti ziņa tviterī apsteidz pašu ātrāko no ziņu aģentūru ziņām pat par pusstundu..

Kad vasaras vidū, kādā no tikšanās reizēm valsts pārvaldes komunikatoriem, govcamp.lv ideju virzītāja Liena Muraškina stāstīja par jaunajām vēsmām un sociālo mediju pasaulē, tas bija aizrautīgs un dedzīgs vēstījums. Viņa bija izveidojusi valdības mājas tviter kanālu un aicināja valsts pārvaldi sekot līdzi laikam un būt aktīviem arī šajā mikroblogu vidē. Drīz sekojām mēs Iekšlietu ministrijā, Tieslietu ministrija un citi. Un pašlaik valsts pārvalde tvitterī ir labi pārstāvēta.

Manuprāt, ierobežotā budžeta apstākļi ir laiks uzplaukt tieši šādām – līdzekļus klasiski nepieprasošām aktivitātēm. Un mūsu visu galvenā vērtība – laiks – tiek veltīts ikvienam no mūsu darbiem. Ikdienas ritms jāpārplāno atbilstoši tam tempam, kuru diktē jaunā – ātrās saziņas ikdiena. Un tas ir tikai normāli, ja mikroblogā parādās kāda vēsts ārpus ministrijas oficiālā darba laika, atbildot komentāram par ziņu pārraidē vai populārā TV debašu šovā dzirdēto.

Jāpiebilst vēl tas – mēs visi un katrs mācāmies rast savu vietu un veidot saziņas manieri jaunāko laiku mediju telpā. Ir piemēri, kur komunikācija nesusi zaudējumus uzņēmuma zīmolam. Un ir piemēri, kur pārlieku liela aktivitāte noved pie izvairīšanās saņemt ziņas no konkrētā ziņas komunikatora. Arī Latvijā. Un tomēr – ja mūs virza patiesa apņemšanās būt tuvākiem un saprotamākiem – jaunie sociālie mediji ir veids, kā raisīt dialogu.

http://tehnika.delfi.lv/govcamp/cilveki-kuri-rosina-istenot-idejas.d?id=28738075