Nespējīgi atzīt savu vājumu esam mēs visi
„Mazsalacas meteorīta” gadījums kā diskusiju temats šķiet kā vairākas reizes atsildīta vira. Taču Gata Mūrnieka ironiskais žests, prezentācijas laikā, triecot ķieģeli Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) logā atkal mudina spriest par partizāņu mārketingu un darīt to, diskutējot publiskā telpā.
Debate par ētikas izpratni pamatos ir banāla un bezgaumīga – cilvēki vai nu spēj vai nespēj just atšķirību vārdos, domās un darbos. Un lai gan otrdienas pēcpusdiena LU SZF auditorijā varēja sniegt notikumu „iztulkošanu”, tas nenotika.
Skumjākais, ka pēc skaļa „meteorīta” plaukšķa neseko nākamā kampaņa.
Visupirms, un tas jāsecina pēc Inspired Communications uzstāšanās, meteorīta gadījuma apraksta (case study) vienkārši nav. Kā izpētes darba, kurā aģentūra būtu fiksējusi visas blaknes un censtos izvērtēt savu rīcību un veikumu – nav.
Nav arī pārliecinošu un neitrāla avota sniegtu skaitļu par klientu izmaiņām un kustību starp trim Latvijas vadošajiem mobilo sakaru nodrošinātājiem. Aģentūras, kurai bijis tas gods ierakstīt sevi „meteorīta” lietā kā bedres racējiem, direktora uzstāšanās vulgāri būtu salīdzināma ar neskaitāmām runām politikāņu aprindās – tukša, aptuvenus nākotnes solījumus un klaji manipulētus datus saturoša.
Tā neatklāja neko vairāk kā publiskajā telpā jau iepriekš izskanējušo, zināmo.
Un, jāsecina – nav jau arī pašas kampaņas, jo lietus atmiekšķēto bedri Mazsalacā ar dīvaino supervaroņu rotāšanos TV reklāmu blokos, sasaistīt ar jelkādu pērc, iemīli, u.c. klientu darbību nepārprotami ir grūtāk, kā gribētos marketologiem partizāniem.
Tātad – nav kampaņas, nav case study – diskusija arī nav nepieciešama.
Ne gluži tik vienkārši.
Es piekrītu Andrim Rubīnam, piekrītu iepriekš arī mediju profesionāles Sandras Veinbergas TV teiktajam, ka debate ir nepieciešama. Nopietna debate par atļautības robežām, kuras uzstāda mārketologi, par to cik atbildīga savā rīcībā ir vide, kurā top „kreatīvs”.
Meteorīta gadījums pierāda to cik nespējīgi atzīt savu vājumu esam mēs visi.
Daļa sabiedrības nespēj atzīties, ka mūs tik ļoti pie zemes spiež ikdienas rūpes, ka esam zaudējuši humora dzirksti. Daļa – ka priecājas par jebkādu izklaidi – puslitru dzidrā, vārguļa piekaušanu bariņā esot, bezmērķa lēkšanu no kaimiņu garāžas jumta, nu – kaut par meteorītu, kas nemaz nav meteorīts. Un nav jau nevienam jālūdz piedošana, un paņirgt par visiem citiem jau nevienam nav liegts.
Daļa, nespēj atklāti atzīt to, ka viņu darbības, gluži kā viena neveiksmīga sētas puišeļa futbolbumbas trieciens kaimiņu tantes tīri izmazgātajā un pagalmā uz veļas auklas izkārtajā palagā, ar mīnusa zīmi indeksē visu nākamo mārketinga partizānu rīcības.
Ir tik grūti atvainoties pašam sev, jo sevišķi, ja esi reklāmas lokālpatriarhs.
Gata Mūrnieka žests, ar ķieģeli stiklā, citē gan brutalitāti un mārketologu bezapjautas rīcību, gan kariķē telekomunikāciju uzņēmuma preses brīfingā skatītā paziņojuma manieri, solot apmaksāt it visu zaudējumu.
Un tas jau ir ļoti būtisks jautājums – vai esam gatavi būt mierā ar jebkuru darbību, ja vien par to kāds izrakstīs mums vekseli?
