Emociju Blogs

Nesen portāls 7guru kā savu izpētes lasāmvielu (case study) piedāvāja stāstu par krīžu komunikācijas stratēģijas veidošanas procesu. Lasot portālā rindotos vārdus un nozares ekspertu asos viedokļus radās izjūta, ka teorētiskās un praktiskās izpratnes atšķiras. Dramatiski.

Un pēc būtības.

Latviskā Vikipēdija mums stāsta – stratēģija ir ilgtermiņa plāns (stratēģiskais plāns) vai programma (stratēģiskā programma), kurā definēts mērķis, tā sasniegšanas posmi un mehānisms. Un no vienas puses – jāpiekrīt – grodais un pamatīgas dokuments mums ir vajadzīgs. Tam būtu lemts skaidri aprakstīt valsts institūciju rīcību krīžu situācijās (un ļaujiet precizēt – krīžu, apdraudējumu un katastrofu situācijās, ne tādas saimnieciskas krīzes situācijā, kāda ir patlaban mūsu valstī), prognozēt iespējamos sabiedrības informēšanas modeļus un visādi citādi palīdzēt mediju darbiniekiem tuvināt patiesas ziņas sabiedrībai. Zibenstempā.

Tomēr – atļaujiet man būt skeptiskam.

Labojiet mani un sakiet, ja kļūdos – Latvijas iezīme ir dažādu koncepciju, stratēģiju un valstisku programmu birums un pārbagātība. Ja varam ticēt reiz J. Dombura diskusiju programmā „Kas notiek Latvijā?” paustajam – skaitlis krietni pārsniedz divus simtus.

Iedzīvinātas no tām ir labi ja divdesmit.

Teju vai katrs ministrs, stājoties darbā cenšas, piedurknes atrotījis, radīt kādu konceptuālu, sistēmisku dokumentu. Taču, kā likums – ātri atstāj savu ministrēto lauciņu un rakstītais vārds tā arī paliek rakstītais vārds. Rets politiķis ir tāds, kas cenšas citiem līdzekļiem veidot praktiskas sistēmas, plānojot, nākotnes darba efektivitāti, piemēram. Es pat labi varu iztēloties kāds izskatītos tāds apputējis liels grāmatplaukts tumšā telpā ar šiem nerealizētajiem un, jāpiebilst, dārgajiem domu un cerīgo darbu uzskaitījumiem.

Par vienu no dārgākajām ilgtermiņa stratēģijām kļuvusi, manuprāt, izcilā profesora Ķīļa kūrētā un Reģionālās Attīstības un Pašvaldību lietu ministrijas vadītā „Latvija 2030”. Izmaksas šeit lēšamas desmitos vai pat, kā neoficiāli minēts, simtos tūkstošu latu.

Gada ilguma darbs, mārketings, aicinot iesaistīties apspriešanas procesā un pats galadokuments ir tikai uzteicami.

Un rezultāts?. Un ieceru finansējuma segums, lai tās īstenotos?. Un praktiskā rīcība?

Bet – atpakaļ pie Krīžu komunikācijas stratēģijas.

Lai ko rakstītu šādā dokumentā – ir divas neizdzēšamas tendences, kuras man nācies fiksēt ikdienā – politiķu tiekšanās komentēt pilnīgi jebkuru procesu, šo procesu neizprotot un mediju darbinieku vēlme būt pirmajiem, kas, lai vienalga cik neprecīzu, bet pirmo ziņu paustu sabiedrībai. Un nav jau svarīgi, vai kāds lasīs internetportālu trijos naktī, nav svarīgi, ka TV kanāls naktī vispār nenodrošina apraidi – būt pirmajam ir būtiski. Un mediju darbinieks apvainojas un uztver kā personisku noraidījumu, reālo krīžu situāciju vadītāju norādi – kolīdz tas vai cits jautājums tiks apstiprināts – medijs saņems savu komentāru. Diemžēl esam tik tālu veicinājuši savstarpējo aizdomīgumu, ka šāda atbilde tiek tulkota kā amatpersonu vēlme slēpt patieso notikumu gaitu, manipulēt ar sabiedrību. Tiek piesaukta vārda brīvība, Satversme un.. Attaisnojoties, ka nenotiek nekas slēpjams, krīžu situācijas vadītājs dramatiski zaudē laiku, lai risinātu savu pamatuzdevumu. Un medijs vēsta, ka amatpersonas rīkojušās lēni un neefektīvi..

Paradokss vai likumsakarība?

Tā kā principiāli, ikviens brīdis ir tuvu kaut kādām pašvaldību, parlamenta vai partijas valdes vēlēšanām – arī politiķi spindz ap krīžu norisēm, kavējot reālā darba veicējus, un pēkšņi ir eksperti, jo pirms 30 gadiem ir nācies sēdēt armijas transportlīdzeklī, vadājot siltu zupu uz pierobežu un tas noteikti ir „ekspertīzes” un zināšanu apliecinājums.

Ja paredzam, ka Krīžu komunikācijas stratēģija iekļautu stingru normu – krīžu situācijā ar publiskiem paziņojumiem par norises gaitu nāk klajā tikai viena atbildīgā persona (profesionāla un nepolitiska, klasiskā izpratnē), visticamāk, šāda norma nekad netiktu saskaņota un apstiprināta, jo katrs Latvijas resors vēlēsies uzsvērt tieši savu nozīmi un pseidokompetenci. Tātad – konceptuālais „lietussarga dokuments” nekad nebūs patiesi efektīvs.

Man bija iespēja nedaudz diskutēt par krīžu komunikāciju ar kolēģiem Norvēģijā un Somijā. Norvēģijas piemērs ir izcils, visupirms milzīgās uzkrātās pieredzes dēļ un arī tādēļ, ka tikušas piedzīvotas sāpīgas kļūdas, kuras piespiedušas valsti rīkoties. Tieši rīkoties un nevis nodarboties ar „rakstu darbiem”.. Līdzekļu resurss, protams, nekad, pat ne mūsu valsts „nekrīzes” laikā, nav salīdzināms ar tām asignācijām, kuras saņem norvēģu kolēģi. Un, jāsaka, ka viņu pieredze ar krīžu komunikācijas vajadzības apzināšanu pēc Černobiļas katastrofas, kas šais Skandināvijas valstī raisīja iedzīvotāju paniku un valsts pārvaldes iestāžu apjukumu, nav samērojamas ar to pieredzes bagāžu, kāda ir mūsu krīžu vēsturē.

Un padomājot – vai atradīsies pat desmit notikumi Latvijā, kurus droši varētu saukt par krīžu situācijām?.

Nē – manas pārdomas nevedina uz pilnīgu krīžu komunikācijas stratēģijas noliegumu.

Tomēr es aicinu domāt par resursiem, kuri pēc konceptuālā dokumenta radīšanas būtu nepieciešami, par komunikatoriem, kuriem, kā to pierāda Norvēģijas pieredze, nepieciešamas sistemātiskas teoriju un nestandarta situāciju izspēles treniņvidē. Es aicinu domāt par profesionāļiem, kurus dienestos, kuri novērš krīžu situācijas nākas zaudēt nožēlojamo finansiālo iespēju dēļ.

Un gribu atgādināt – civilās aizsardzības plāns – pieņemts un spēkā esošs dokuments, kas nosaka praktiskās darbības krīžu novēršanā veido to ietvaru, kādā darbojas glābšanas dienesti un pašvaldības. Vai komunikāciju ekspertiem, kas vērtēja neesošo stratēģiju tas palika nepamanīts?

Vakara spontānās idejas nereti ved pie laba rezultāta. Jo sevišķi, ja rūpīgi plānotās vakara idejas izplēn, kad pie KSuns ieejas pamani stundu garu rindu trīs minūtes pirms Islandes filmas sākuma.

Paldies Dievam, mēs dzīvojam krīzes galvaspilsētā, kurā ir vēl citas kino izklaides iespējas!.

Ar mīļoto mums ir daudz kopīgu jauku kino piedzīvojumu. Varētu pat teikt, ka tā ir labi vadīta vakara iezīme – labs kino uz lielā ekrāna. Un arī šis vakars netika norakstīts uz slinku padošanos.

Foruma kinoteātrī, uz kuru nu ved jaunatklātais tunelis iepriecina ar filmu Julie & Julia http://www.imdb.com/title/tt1135503/ .

Un šis kino ir viena no nedēļas, varbūt pat mēneša izvēles iespējām uz lielajiem ekrāniem Rīgā.

Lielisks, asprātīgi izspēlēts stāsts par divu sieviešu kaislību gatavot gardu maltīti. Vienai – rakstot izcilu pavārgrāmatu Amerikas konservētā nebaudāmā un fastfood personāža izaugsmei, rādot ceļu franču kulinārijas noslēpumos.. Un otra, kura, raksta blogu kā termiņprojektu, eksperimentējot virtuvē un ar maltīti veidojot neklātienes dialogu ar savu kulinārijas elku.

Julie & Julia ir gan sirsnības pilns  skatāmgabals, lai to redzētu kopā ar mīļoto, gan derīgs ikkatram, kurš reizumis klikstina datrortaustiņus, rakstot savas pārdomas. Starp citu, ekrānā redzētais rosina nedaudz eksperimentēt virtuvē..

Šo rakstīt un atcerēties mani rosināja twittervidē lasītais: “Skaistās sievietes atstāsim vīriešiem bez iztēles.”.

Skaistuma definīciju ir gluži tikpat daudz cik cilvēku. Daži paļaujas klišejām, daži veido un propagandē savu standartu.

Un tomēr – skaista ir katra sieviete, kuru Tu, vīrietis satiec savā dzīvē.

Šis skaistums ir tik sevišķs un īpatns, katrai no viņām raksturīgs – smaids, maniere kādā viņa pieliec galvu un skatās tālumā, veids kā viņa baro bērnu, cik rūpīgi viņa mālē akvareli.. Un šo uzskaitījumu mēs varētu turpināt..

Ir tikai garlaicīgi skatīt ilustrētus žurnālus, glancētajās lapās propagandējot to vai citu etalonu. Un ir nožēlojami, ja vīrietis seko šādam „ceļvedim”..

Domāju, ka esmu rakstījis par banalitāti.
Iespējams, ka tās ir skumjas, kādas piemeklē cilvēkus rudens saltajā posmā. Iespējams tas ir pavasaris, kura ilūzija ir tik koša un krāsaina, bet tomēr patiesībā vēl tāla un tikpat labi tā varētu būt arī apcere, kura, gluži vienkārši, nāk brīžos, kuri vēlāk tiek raksturoti kā robežšķirtnes cilvēku dzīvē vispār.
Labais tonis un vēlme neizklausīties prastam un neveiklam liek izvairīties no banalitātes. Banalitātes vārdos un rīcībā.
Un tomēr – vai gan šīs par banālajām nosauktās lietas nav patiesākas par šķietami dziļākos un grodākos vārdos ietērptajām emocijām. Es domāju par mīlestību, jā visvairāk tieši par to. Un par tām vārdu rotaļām, kuras spētu otram cilvēkam atklāt jūtu dziļumu, patiesumu. Par tiem klusajiem vienkāršajiem teikumiem, kuri simtiem un tūkstošiem reižu zibējuši literāros darbos, atskanējuši mūzikā, bijuši saredzami kino.
Vai banalitāte ir tik nepārprotama? Vai tā ir banāla?
Vai patiesas, neviltotas emocijas ir banālas? Un vai tas, kas pirmajā mirklī neapzināti izlauzies no cilvēka ir vairāk banāls par to, kas vairāku iekšējās cenzūras slāņu apslāpēts izskanējis pēc minūtes?
Ar katru brīdi arvien vairāk es atzīstos sev, ka mana pasaules uztvere ir banāla – es nevairos no savām vienkāršajām domām, es pakļaujos tai emociju pamatkrāsu paletei, kurā atpazīstu prieku, skumjas, uzvaras gandarījumu.. Un it visu šo nemāksloto acumirkļu brīnumu.

Un man nav bail teikt, ka katrā no sievietēm, kuras esmu sastapis – ir skaistums. Dusošs un maigs!.

Vakar man bija liela vēlme skatīties “domburšovu”. Tik liela, ka neskopojos ar dažiem latiem, kuri man kā apollo interneta lietotājam ļauj skatīt iTV. Pēc dažām tehniskām ķibelēm – nodevos raidījuma diskusiju baudīšanai.

Laikraksta Diena darbinieku nesaskaņas ar īpašnieku, kuru atklātībā pārstāv Aleksandrs Tralmaks ir kļuvušas par īstenu latviešu stāstu. Mazliet bailīgais, nervozais un, tai pat laikā, ļoti izturētais īpašnieka pārstāvis, par savu daudzpadzmit gadus pieredzi mediju vidē lepnās redaktores un citi aizgājušie līdzstrādnieki, kā arī citi tipāži mirgojuši gan interneta vidē, gan TV ekrānos. Un tautā par “patiesības ministriju” nodēvētais laikraksts ir izveidojis sev izcilu publicitātes kampaņu pirms abonēšanas uzsākšanas. Diemžēl publicitāte ir tik negatīva visiem – gan piņķerīgajos stāstos pajukušajam īpašnieka pārstāvim, gan taisnīgās žurnālistikas sargsuņiem, gan tiem, kuri izmanto straujās izmaiņas redakcijas struktūrā, lai ērtāk iekārtotos kādā nedaudz vērtīgākā amata pozīcijā.

Esmu piedzīvojis īpašnieku maiņu preses izdevumā, kurā reiz bija lemts būt kā rakstošam darbiniekam. Gan nesalīdzināmi mazākā, bet – pirkšanas pārdošanas manierē – ļoti salīdzināmā.. Iepriekšējais izdevējs un īpašnieks toreiz guva vienīgo bonusu absolūti izdevīgākajā reklāmas cenas piedāvājumā, taču nekā citādi nebija ietekmējis mūsu mazās redakcijas darbu. Nāca jauni laiku un – pārpircējiem pabīdot malā kādreizējos redakcijas vadību – par ziņu redaktoru iecēla mani – zaļknābi un dzīvē nepieredzējušu tipāžu. Es tobrīd lepojos ar jauno sasniegumu un ne mirkli neaizdomājos – vai tas ir ētisks lēmums (nu gluži kā tagad tie jaunie karsoņi, kuri lepni izvirzās Dienas redakcijas hierarhijas augstākajos amatos). Manas saites ar izdevumu pārtrūka strauji – kādā dienā mani palūdza labot materiālu, kurā “redakcijas politikai neatbilstoši” – lasi – “kritiski” bija atspoguļots kāds izdevēja draugs un potenciālais reklāmdevējs. Toreiz man pietika prāta un dūšas piecelties un atstāt skaisto titulu uz svaigi nodrukātās vizītkartes.

Taču tikpat labi es varētu būt palicis, knibinājis visiem izdevēja draugiem ērtus bet lasītājam ne sevišķi interesantus raksteļus, kas zin, varbūt, līdz pat šai dienai.

Ak Latvijas žurnālistu saime – arī tā no norisēm Mūkusalas mājā guvusi vien negatīvu kopējo reitingu, jo plašākais sabiedrībai atklāja, ka jau daudzus gadus par pilnīgi saprotamiem pieņem standartus, kas nozīmē – rakstīt par tēmām, kuras ir ērtas un derīgas izdevējiem. Un – Dienas sāgā nav neviena, kurš “mestu akmeni”.. Jo ikviens ir saskāries ar tiešo un netiešo cenzūru, tieši vai netieši to pieņēmis un pieļāvis..

Dombura raidījums man ļoti tieši ar šo patika – parādījās attieksmes un izpratnes par to cik sekla zampa patiesībā ir citās (un nu jau visās) Latvijas preses izdevumu redakcijās, kur redaktoram ir klaji vienaldzīgi, ka laikraksts atklāti lobē īpašnieka intereses.

Arī Aleksandrs Tralmaks parādīja sevi kā politvaroni, izvairoties ierasties uz tiešraides diskusiju – bēguļojošs un par sevi nedrošs “īpašnieka pārstāvis”..

Un, lai gan paštaisnums man šķiet tikpat nevēlams kā klaja izrādīšanās ar savu reliģiozitāti, es tomēr nostājos tai barikāžu pusē, kurā tiek gaidīts, ka CitaDiena spēs kļūt ne vien par “aizgājēju” blogu, bet īstu un vērtīgu modernu mediju.

Pirmoreiz ārpus savas valsts robežām uz kapitālisma valsti Dāniju braucu deviņdesmito vidū, kā bailīgs vidusskolnieks, kas ar katru mirkli, “brīvajā” pasaulē mulsa no izklaides atpūtas un iepirkšanās piedāvājuma.

Arī pirmā kafetērija, kurā melnīgsnēja meitene bija vienlaikus gan bārmene, gan oficiante mani mulsināja. Viņas vaibstos bija kas eksotisks un reizē pazīstams – kaut kas nenoliedzami tīkams un iekārojams. Cerēju, ka viņa nespēj lasīt domas un nomurmināju, ka gribu kafiju, bet meitene ieteica ka esot ļoti labs kapučino. Manas svešvalodu zināšanas liedza korekti paskaidrot – nevēlos (ak kādas man tolaik vispār bija zināšanas..) un – pamājis, caur pieri lūkojos, ka daiļā būtne aizspurdz darbināt dažādos hromētos krānus, margojot man dzērienu.

Salēcos no spēja sitienu trokšņa – meitene sparīgi dauzīja kādu spīdīgu trauku uz letes un – pametusi skatienu uz manas izbiedētās personas pusi – vien plati smaidīja. Iedomājos – pārbiedēts Austrumeiropas puisis, kas murmina zem deguna un tagad ar izbiedēta zvēra skatienu, kurā lasāms – šauties prom no šīs vietas, vai tomēr pagaidīt.. Jā – arī es par ko tādu pasmīnētu..

Tas beidzās daudz skaistāk, nekā labajās pasakās par fejām..

Meitene, joprojām plaši smaidot, man pasniedza milzīgu tasi garda dzēriena, kura piena putas rotāja skaists šokolādes taurenis. Es biju tik tīkami pārsteigs un nespēju aptvert – vai nogaršot, vai priecāties par mākslu..

Turpmāk – ikreiz, kad pirmoreiz viesojos kādā ēšanas un garšu baudas sološā vietā, ikreiz cenšos pasūtināt kapučino. Man gluži vai šķiet, ka tas ir mans krodziņa vai restorāna viesmīļības indikators. Un ja baltajās piena putās rotājas kāds zīmējums, esmu dubulti iepriecināts.

Arī vakar..

Un kas pats saulainākais – meitene, kura pasniedza tasīti, smaidīja un teica, ka esot īpaši man stilizējusi gliemezīti. Kā jūtot, ka tas būs pirmais, kur kavēsies mans skatiens..

Iespējams apstāklis, ka rakstu par šo tēmu, balstoties uz jau iepriekš skicētu domu, iespējams svētdiena, man vieglāk palīdz atrast pareizos vārdus bloga domai par ticību..

Mani, manas pieaugušās dzīves laikā, ne vienu reizi vien kāds mudinājis apmeklēt baznīcu. Esmu arī viesojies vairākās luterāņu un baptistu draudzēs, bijis pat klāt dziedāšanas svētkos un citās emocionāli spēcīgās kristīgu cilvēku lielpulcēšanās reizēs.. Un tomēr ikreiz mani kaut kas ir apturējis spert nākamo soli un iekļauties draudzē.

No vienas puses ir bijusi kāda balss, kas mani aicina, no otras – balss, kas attur. Un es nespēju šai mirklī teikt, vai tas ir bijis Dievs, kas man ir ko teicis kādā no šiem gadījumiem – es neatpazīstu atklāsmi, vai – pareizāk – man šķiet, ka šie mirkļi bija saspringti racionālā prāta diskusiju procesi par to kādām jābūt manām attiecībām ar Dievu..

Un tikai pirms gada, esot kopā ar citiem cilvēkiem, kuru mērķos, līdzīgi kā man bija un ir, izprast savu attiecību formu ar Dievu, veidot un iedzīvināt vērtības. Dzīve kristīgā virzienā ir tas, kas man dod spēku jau patlaban. „Svētdiena ir Dieva dāvināts antidepresants mūsu dzīvei,” saka Rinalds Grants, Rīgas vecās Sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs savā sprediķī.

Es dažkārt esmu piedzīvojis pārcentīgi reliģiozu cilvēku uzstāšanās kāda plašākā vai mazskaitlīgākā sabiedrībā. Un, lai arī šķiet, jau no skolas laika esmu sapratis, ka ticu uz Dievu, šādu ļaužu izturēšanās mani ir ikreiz pārsteigusi.. Vien tagad es saprotu, ka šī nav patiesā kristīgas baznīcas seja, kuru es varbūt pat pārāk daudz reižu iepriekš savā dzīvē, biju sastapis.

Mani virza doma, ka ik vienās personiskās attiecībās jācenšas būt ar tīru sirdi un tas augstākais ko sasniegt procesos, kas veidojas divu cilvēku starpā ir attiecības, kurās nebūtu jādod piedošana vai tāda jāizlūdz. Un ne jau lepnums man liek tā teikt – es ticu, ka tas ir augstākais saskaņas un saderības novērtējums starp diviem cilvēkiem.

Dievs ir pašos pamatos paļāvies uz cilvēka vājumu un devis iespēju lūgt piedošanu kā vienu no vērtībām, kas nāk līdztekus ar kristīgu dzīvi. Taču es nekad nepiekritīšu tiem, kuri aizbildinoties ar to, ka šāda piedošana pastāv, cenšas to izmantot teju vai katru dienu. Nevis cilvēcisks lepnums, bet cieša pārliecība, ka jo sevišķi attiecībās ar Dievu mums jādzīvo tik cik mūsu spēkos tīri dzīvot. Dievs ļāvis mums izprast savas norādes krietni saprotami – tie ir šķietami vienkāršie, bet līdztekus, ļoti ietilpīgie baušļi, kuri ir kā ceļa virziena rādītāji.

Divu cilvēku attiecībās nekad nav tik lakoniski formulēti attiecību principi un pamatvērtības un, iespējams, tieši tādēļ mēs vairāk pieļaujam kļūdas cilvēcisko attiecību sākumposmā. Šeit sapratne un vērtību principu pieslīpēšanās nāk ar auglīgu attiecību gadiem. Meklējot un veidojot attiecības ar Dievu sākums ir šķietami viegls – ir nepārprotamas vērtības un ja cilvēku pavada ticība, pirmie soļi ir ļoti vienkārši. Un tikai tālāk aiz sasniegta horizonta paveras arvien jauns..

Šodienas premjera populisma žests – atcelt veselības apdrošināšanas polisi kā pēdējo bonusu valsts pārvaldē strādājošiem ir tipisks, sistemātisks gadījums, kurā atspoguļojas neprasme teikt “paldies”.

Ir sajūta, ka cilvēki pataloģiski nīst valsts pārvaldi un šobrīd nākas dzīvot tādā kā romas gladiatoru arēnā, kurā zvēri plosa ķermeņus, bet pūlis rēc sajūsmā. Pie kam – šo naidu veicina paši valsts pārvaldes pīlāri – ministri un valsts sekretāri, savus izteikumus bārstot nepārdomāti un sistemātiski melīgi un pusslepeni rīkojoties, par savu vadīto nozaru reālijām neinformējot pat pusobjetīvi.

Lasu šodienas komentāros un vēlos nocitēt: “..treknajos gados nemaz nevarēja zaļos gurķus ilgāk par pusgadu valsts pārvaldē noturēt, jo tie prasīja aizvien lielākas un lielākas naudas(vēl lielāku par vadītāju algām), jo redz statoil, narvesen, apranga u.t.t. pārdevēji saņemot daudz vairāk. Tad nu bija tāds nonsenss, ka darbos, kur jāiegūst izglītība, zināšanas, jāiegulda laiks un nauda, saņem mazāk nekā tikko pabeidzis vidusskolnieks veikalā par pārdevēju. Nemaz nerunājot par celtniecībā nodarbinātajiem, kur daži noslaistījās visu dienu un tik pieprasīja savu Nopelnīto Algu. Un tiesa ar`, ka privātajā sektorā uz valsts darboņiem īpaši pozitīvi neskatījās, tāpēc iespējams daļa palika savā darbā, kaut gan citur maksāja vairāk un par mazāk darba. Nevajag bļaut un lamāt par to, ka valsts iestādēs bija palicis pēdējais bonuss – polise, jo algas jau nošņikātas nevis 15, 20, vai 25%, bet gan 60%! Un šobrīd uz to arī spekulē, nepatīk – ej prom, bet zina, ka neies, jo darbu atrast turklāt ar garantiju, ka tas kantoris neaizies pa burbuli, nav.”

Ir tik nožēlojami skumji redzēt situācijas, kad zinoši speciālisti to vai citu iemeslu vadīti atstāj vai arī ir spiesti atstāt valsts pārvaldi, cilvēki, kuri saņēmuši starptautiskus apbalvojumus, kas mērķtiecīgi veidojuši savu karjeru (nevis izmisumā pieņēmuši piedāvāto vakanci, lai neciestu trūkumu) tiek degradēti un atstumti.

Lumpeņu proletariāts nāca pie varas komūnistu savienībā un ļeņinieši “nesa gaismu”. Paldies Dievam viņiem neizdevās pilnībā iznīcināt inteliģenci savienības teritorijā.

Vai šobrīd sasniegtais valsts pārvaldē, jaunievedumi un pozitīvais tiek pielīdzināts nevērtīgai darbībai. Vai sabiedrība velk vienādības zīmi starp Jēkaba ielas lobiju šauram ieinteresēto lokam un ar valsts pārvaldes darbu kopumā?. Vai pieredze saskarē ar valsts pārvaldi ikkatram bijusi tik negatīva, ka tagad nespējam teikt “paldies” un atbalstīt šīs – apdrošināšanas polises kā vienas sociālās garantijas zaudēšanā?.

Un maza piebilde par šo darba līgumos atrunāto polises “bonusu”, kuru kā atalgojuma daļu saņēma tie, kuru izvēle bija strādāt valsts pārvaldē.. Zaudētāji jau nebūs tikai ierēdņi. Zaudēs medicīnas iestādes, apdrošināšanas kompānijas, visbeidzot zaudēs arī pati valsts, jo tiks iesniegti čeki par medicīnas pakalpojumiem VIDam, lai atgūtu pārmaksāto IIN.. Taču – nebrīnos, ka kāds no kreatīviem budžta plānošanas padomniekiem ierosinās arī citas nodokļu izmaiņas, kuras tad novienādos pozīcijas un plosīti tiks visi un katrs.

Tāda jau ir – mūsus ohvokrātiskā valsts.