Kad šodien piesēdos pie rakstāmdomas, mazliet ieturēju pauzi.
Šis nav mans pirmais bloga veidojums, bloga raksts un noteikti šī nav mana pirmā košā doma, kura tiks teikta pasaulei.
Visvairāk saku paldies savas Ģimnāzijas salidojumam par šo – es sāku pārdomāt savus radošos aizsākumus. Atcerējos, cik viegli un raiti kādreiz spēju rakstīt par tēmām,, kuras šodien daudzkārt analizēju un pārdomāju- vai mans teiktais tiks tieši saprasts un nepārprasti tālāk nodots. Agrāk tas nebija svarīgi.
Radošums lauzās laukā un bez kompromisiem gūlās drukātā vārdā, vēstulēs meitenēm un – mazliet vēlā, arī interneta lappusēs.
Skolas salidojumā kāds kungs ar filologa grādu bija pateicīgs liktenim un nejaušībām, ka nekļuva par dzejnieku. Arī es varu sacīt paldies par to, ka manu rakstošo radošumu nesāku ekspluatēt. Es neesmu radījis salkanas rīmes un pāršķirstot kādreiz jaunības maksimālismā – dažubrīd nobālēju no savas drosmes, bet nekad nesarku par savu jūtu falšumu.
Un tā tam arī jābūt – notikumus, kurus Tu, cilvēks savā dzīvē atceries, tos vieno prieks, gaišums, patiesas emocijas. Un ja Tu spēj patiesi teikt par savu prieku citiem, lai arī tikai 140 tvītzīmēs, tas ir tā vērts, mans draugs!.
Add A Comment