Tapt lielam par spīti skepsei
Mana blogošana virzās cikliski – ar trešdienu kā nedēļas dienu, kurā sāk kāroties izteikt domu.
Un tā jau arī ir – vidusķirtne manai darbu nedēļai, laiks, kad varu mierīgi izsvērt to, kas noticis aizvadītajās dienās.
Pacilātus un priekpilnus mirkļus pavadīju talkojot lielie_lv projekta ietvaros. Un manu prieku par paveikto nemazina ne atsevišķu cilvēku skepse, ne kūtrums. Tāpat – nekādi nespēju piekrist cilvēkiem, kas šo – sabiedrības darbu un, būtībā, klasisku kopienas labdarības iniciatīvu sauc vienīgi par vēsi un racionāli kalkulētu PR iniciatīvu.
Jā – mums varbūt ir nelāga pieredze ar šķietamām sociālām aktivitātēm, pilsonisku aktivitāšu uzplaiksnījumiem, kurus, kā vēlāk atklājas veidojuši PR un “partizānu mārketinga” censoņi (lai atceramies kaut jaunā apollo portāla “iesildīšanu” ar iniciatīvu cilvēkiem no cilvēkiem.).
Un tomēr – man ir prieks, ka skepse un aizspriedumi nav atturējuši simtiem cilvēkus tapt lieleim, paveikt labus darbus.
Tāpat kā veidojot savstarpējās attiecības starp diviem cilvēkiem – Tu nedrīksti aplaupīt otru un dot viņam limitētu savu emociju devu, būt viņam mazāk tuvs tādēļ, ka nesen kāds, kuram Tu, cilvēks, tuvojies, Tevi sarūgtināja, nodeva un atstāja vienu. Arī sociālās aktivitātes, par spīti negatīviem piemēriem Latvijā, mums jāuztver vispirms ar sirdi, emocijām un tikai pašiem tajās piedaloties mums ir tiesības sniegt vērtējumu.
Es esmu bijis puika, kurš daudz skatījās pasaulē pa sava dzīvokļa logu. Slimoju, tiku sargāts no salta vēja un kārtējās nākamās slimības tūres un saasinātā elpas trūkuma. Mani glāba mani vecāki un mana mīļā medicīnas māsiņa, kura raisīja lielu un dziļu uzticēšanos, jo ikreiz spēja palīdzēt. Vēlāk es esmu bijis jauns vīrietis, kurš apmulsis un bezpalīdzīgs raugās, kā tikai un vienīgi pateicoties mediķu brīnumspējām otro riezi mūžā piedzimst mans Tēvs, atgriežoties šai pasaulē pēc sirds operācijas. Esmu bijis vīrs, kurš palīdzēja sievietei, kura laida pasaulē manu meitiņu šai tik saspringtajā daudzo stundu gaidību kulminācijā pirms dzemdībām un tāpat – esmu bijis samulsis un nedaudz nesaprātīgs tētis, kad kopā ar savu mazo biju slimnīcas bērnu nodaļā.
Un ikreiz – manī stiprinājās šī – sajūta, ka man reiz jāpalīdz reiz pašam ar savu ieguldījumu, jo medicīnas aprūpe mūsu valstī ir, reizumis, ļoti neapgādāta ar pat visvienkāršāko. Un, ja šobrīd tas kā varam palīdzēt ir pozitīva attieksme un neliels devums sava laika un spēku – tas ir jāveltī labam mērķim!
Talka, kura notika bērnu slimnīcā – es ticu, tas ir tikai viens no maniem darbiem, lai kļūtu liels..
P.S.
Šodien uzlīmīti, kas no talkas dienas glabājās kabatā ielīmēju auto aizmugures stiklā.
