Emociju Blogs

Mareka Matisona pārdomas un prieks

Pēdējā gada laikā ļoti bieži saskaros ar frāzēm, kuras, lai arī izteiktas dažādos vārdos nozīmē “mēs taču visu zinām par sociālajiem”.
“Sociālie” ir, runātājprāt, “sociālie mediji” (un ne sociālās platformas, lai gan bieži domāts tieši visaptverošais – sociālo platformu lauks). Vēl 2010.gada sākumā Uldis Pāvuls radīja lielisku prezentāciju ar nosaukumu: Tikai nestāstiet mums par Tviteri (adresētu Valsts pārvaldes komunikācijas darbiniekiem, taču lieliski saprotamu ikvienam)
Protams, vidējais latvietis (lai arī neviens lāga neapjauš kāds ir tas “vidējais”) tvīto kopš 2009.gada, un tas ir gana ilgs laiks, lai gūtu pieredzi. Dažs nozares kolēģis administrē pat vairākas facebook un draugiem lapas, uztur uzņēmumu tvitter.
Visi zin visu, katram ir viedoklis. Gluži kā jau pieminētajā twitter – mēs katrs esam Eirovīzijas, hokeja, politikas un ēst gatavošanas “eksperti” (lielā mērā pakārtoti TV programmai).
Visi zina, kā pienākas, bet dienu no dienas twitter parādās neveikli automatizēti ieraksti, publiski plānoti, bet ar tiešo “@” sākti, tādējādi tikai vienam adresātam redzami tvīti, twitter tiek publicētas saites bez komentāra (taču labi zināms, ka tieši uz šādām anonīmām hipersaitēm klikšķinot varat uzķerties uz twitter spama), korporatīvās lappuses tiek reģistrētas ar dīvainām kategorijām, facebook aptaujas ved uz draugiem, vai vēl attapīgāk – zīmols reģistrējas facebook kā “privātpersona” un dažus aicina draugos, bet citiem nav ļāvis sekot savai “personībai”, un vēl, un vēl..
Katrs ir eksperts, un visi visu pārzina, lai gan retais veic sociālo platformu efektivitātes mērījumus. Un joprojām nav atradies ne pašmāju, nedz arī ārvalstu viedais, kurš spētu atbildēt kāda tad ir formula – ieguldītie resursi = atdeve no sociālajām platformām.
Neviļus rodas analoģija ar pasaku, kurā balodis teicās zinām kā pīt ligzdu, dudināja “protu, protu!” un beigu galā ligzda tik teju teju turas kopā..

“Šķērsiela” man atgādina bērnību, kad Opītis dzīvoja lauku mājas pusē, Cīruļos un ikreiz mani cienāja ar limonādi un pončikiem. Viņa istaba smaržoja pēc kurpju smēra, eļļas, rupjmaizes un rūsas. Tāda ir pirmā “Šķērsiela” – dokumentālā filma, kuru, sev par prieku, biju skatījies vairākkārt. Asociāciju ķēdē domājot par šo rimto un vienkāršo dokumentālfilmu, visupirms jau rindojas tāda nomales miera izjūta, kāda parasti nav sastopama galvaspilsētā.

Šķērsiela | Foursquare

Esmu redzējis arī “Jaunos laikus” – Šķērsielas dokumentālās stāsta otro turpinājumu. Tā savukārt atgādina pirmās “firmas botes”, kas izjūk jau pirmajā pastaigā pa šķērsielu pašu – tādu īstu “auseklīšu atmodas” aizspoguliju. Šķērsiela, kas piedzīvojusi Latvijas jaunos laikus un nežēlīgo pāreju no rubļa uz latu. Un tomēr, vēl joprojām, Šķērsielā smaržo Rīgas tirgus labākie mārrutki..

Abas filmas, katru, šķiet ārkārtīgi tās noskaņai iederīgi, pavada balsis aizkadros, kas stāsta Šķērsielas stāstus – tie ir Edgars Liepiņš “Šķērsielai” un Juris Gornavs “Jaunie laiki Šķērsielā” teicēji..

Tikai šogad, gaidot leģendārās dokumentālo filmu sērijas trešo filmu “Kapitālisms Šķērsielā”, es sāku meklēt kartē Šķērsielu. Jā – ir joprojām taču tāda Rīgas iela. Tagad tai uzliets pat asfalta segums.

Pateikt, ka šī ir dokumentālā filma, kas uz mūžiem iegrāmatojusi Latvijas vārdu Eiropas kino vēsturē, gūstot Félix Award / European Film Awards (Eiropas Kinoakadēmijas un tādad visas Eiropas kinoindustrijas augstāko (?) apbalvojumu 1990.gadā)? Pateikt, ka “Šķērsielu” pilnīgi legāli var skatīties Latvijas bibliotēkās? Pateikt?. Stāstīt savu,stāstu par šo lēnīgo un skumjo kinolīdzpārdzīvojumu, par pieturzīmēm un cilvēku dvēseles nospiedumiem, kurus virtuozi tvēruši Seleckis ar Margēviču?

Tev tas jātver pašam, mans draugs un lasītāj..

Rīt 4.maijā Kino Splendid Palace mums ir iespēja lūkoties Latvijas filmu maratonā. Valsts svētku dienā uz Splendid palsā ekrāna iemirdzēsies “Šķērsiela” – visas trīs filmas – ar sevišķu pirmizrādes seansu trešajai filmu sērijas daļai.

Tas ir jāredz!

(Latvijs TV Raidījums “Kinotēka” – Kinokritiķe Daira Āboliņa sarunā ar “Šķērsielas” viedotājiem)

Šķērsiela, dokumentāla filma

(Publikācija no letonika.lv | Latvijas Kultūras Kanons)

Šķērsiela (1988). Dokumentāla filma, 89 min. Režisors Ivars Seleckis. Scenārija autors Tālivaldis Margēvičs, režisors un operators Ivars Seleckis, komponists Ivars Vīgners.

Šķietami vienkārša un nepretencioza, bet tieši tādēļ iespaidīga filma, kas iekarojusi Eiropas prasīgāko auditoriju, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Visums koncentrēts vienā ūdenslāsē — vienā priekšpilsētas nomales ieliņā un tās iedzīvotāju likteņos.

Viena no titulētākajām filmām Latvijas kino vēsturē — pilnmetrāžas dokumentālā filma “Šķērsiela” ir saņēmusi ne tikai lokālu atzinību (“Lielais Kristaps”), bet arī Eiropas labākās dokumentālās filmas balvu, kuru piešķir Eiropas Kinoakadēmija, un arī citus starptautiskus apbalvojumus.

“Šķērsiela” ir 800 m garas Rīgas ielas nosaukums (Pārdaugavā); iela filmas radošajai komandai kalpojusi par materiālu precīzam laikmeta un likteņu uzšķērdumam un 1980. gadu izskaņas laika portretējumam. Aiz izteiksmīgajiem filmas tipāžiem — reāliem šīs ielas iedzīvotājiem — ļauts atpazīt ne tikai konkrētus cilvēkus ar to vājībām un rakstura iezīmēm (autori nevairās arī no ironijas), bet arī latviešu tautas dramatiskās likteņgaitas. Filmas tapšanas laiks ir zīmīgs: savas pēdējās dienas “velk” Padomju lielvalsts — PSRS, liberālisms un izteiksmes brīvība, tēmas, par kurām dokumentālajam kino būtu bijis liegts runāt pirms gadiem pieciem, desmit, “Šķērsielā” ieskanas emocionāli un cilvēciski piepildīti. Te viņi ir — “Šķērsielas” iedzīvotāji: Oliņtante, Osis, Rudēvičs, Mārrutku Pēteris, u.c. — ielas “proletariāts” un ielas “jaunie kapitālisti”, kuru uzņēmēju darbības spējas izpaužas amplitūdā no kapu pieminekļu biznesa līdz mārrutku burciņu pārdošanas tirgū. Te ir Toļiks — invalīds kopš bērnības, kurš pelna kapeikas, līmēdams kastītes kartonāžas fabrikai, un ilgojas pēc neiespējamā — veselības. Viņš savai mātei dzimis izsūtījumā Sibīrijā. “Uzskatu, ka man dzīves nav bijis,” asaras rijot, novēršoties no Ivara Selecka kameras, filmā saka sirmā sieva. Tas ir viens no “Šķērsielas” emocionālajiem tuvplāniem, kādu filmā nav mazums.

Filmas struktūru veido cilvēkstāsti — aizkadra teksts, kurā autori stāsta par šķērsielas iedzīvotājiem, — un intervijas ar tiem. Brīžam interviju autoram un filmas scenāristam Tālivaldim Margēvičam izdodas patiesas sarunas, brīžam “Šķērsielas” veidotāji saglabā savu atsvešināto “novērotāja” skatienu. Taču filmas unikalitāte ir tās daudzveidīgo varoņu un likteņu galerija. Te līdzās ironiskiem, pat anekdotiskiem “kaimiņu nebūšanu” attēlojumiem (teiksim, akmeņkaļa bizness un tā saceltais troksnis tracina viņa kaimiņu), satriec traģisku, dramatisku likteņu tuvplāni — jau minētais Toļiks un viņa māte, arī no latviešu literatūras vēstures padomju laikā izsvītrotā rakstnieka Jāņa Veseļa jauniņās radinieces, vientuļās mātes Daigas stāsts u.c.

Kā filmas caurviju tēlu autori piedāvā meteoroloģiskās zondes (“baloniņa”) palaišanas un lidojuma epizodes. Rīgas laiku prognozējot virs Šķērsielas, — tā apgalvots filmā. Savukārt filma “Šķērsiela” ir kļuvusi par to “zondi”, kas stāsta par 80. gadu izskaņas Latvijas laiku — brīdi pirms neatkarības atgūšanas.

Pēc desmit gadiem šī pati radošā komanda uzņēma filmas turpinājumu — “Jaunie laiki Šķērsielā”.

Ivars Seleckis (1934) latviešu kino darbojas kopš 1963. gada, vairums no viņa filmām (vairāk nekā trīsdesmit) ir tapušas kā spilgti autordarbi; Seleckis ir bijis šo filmu operators un režisors.

Dita Rietuma

 

 

En kongelig affære / Karaliskā dēka

Posted by marruciic under kino

Vai tu, mans draugs un lasītāj, vari iztēloties nakts klusumā slīgstošu miegainu pilsētu? Un dunoņu, kas tuvojas, tuvojas un pāraug pērkondārdā – kā skaņa, kas tricina apkārtējos namus, kad naktī klusā pilsētā ielauzies smags vilciena sastāvs. Tevi satricina ne vien apdullinoši galvā ielauzusies skaņa, bet gluži fiziski jūtamas zemes un gaisa viļņu vibrācijas.

En kongelig affære / Karaliskā dēka / A Royal Affair

Tāds – viļņojoši spēcīgs ir kino piedzīvojums, kuru Tev sniedz vakar uz Latvijas kinoekrāniem pirmizrādi piedzīvojusī Dānijas filma “A Royal Affair” (En kongelig affære / Karaliskā dēka).

Es nezinu, vai atbilstoši labas etiķetes normām pieklājas aplaudēt kinoteātrī, taču pēc Forum Cinemas pavadītajām vairāk nekā divarpus stundām es ļāvos tā paust savu sajūsmu.

Kā vēlāk twitter sarunā bilda kinokritiķe Dita Rietuma “labs un ļoti daudzslāņains kino, kaut šķietami tāds “vecišķs un vienkāršs””. Jā – šis ir vislabākajā šī vārda nozīmē “ievelkošs” kino. Spēcīgs un īsts. Ar emocionāliem tuvplāniem, ar epizodēm, kas šķiet klasiskas, bet tai pat laikā – pirmreizīgas. Ar šarmantu operatora darbu, gaismas toņiem un niansēm..
Deju epizode, skatieni, kas sastopas, skatieni, kas iekvēlojas mīlestībā un sāpēs – kā karietes ainā filmas beigu cēlienā..

Ne twitter 140 zīmēs un ne dažās rindkopās bloga piezīmēs es Tev, mans draugs un lasītāj, nespēju stāstīt un aprakstīt, vai drīzāk pat uzburt to noskaņu, kas valda filmā. Nedz arī es varētu Tevi pamudināt doties uz kino, ja Tev jau ir viedoklis par “vēsturisku kostīmfilmu”.

Šis ir gadījums, kur žanra rāmītis ir apsūbējis un mirdzošs sudraba kalums.. Pamatīgi veidots un smags – lai Tu atcerētos šādu piedzīvotu kino dzīvesstāstu.. Kino ar lielo burtu..

Jāredz!

horse typo disaster

Posted by marruciic under social media

It was a calm Sunday – a day of rest for a typical internet troll in Latvia – a small and beautiful country in Northern Europe, but then “out of the blue” a scandal escalated quickly.
Let’s go back a bit, because this one has a touch of global pre-history.
For some weeks Europe rumbles around a scandal of horse meet sold as beef and used as a part of various companies meet products across Europe. For some that was a shocking revelation, for some another reason to make jokes, gags and parodies.
A friend of mine said earlier – be happy that in that “meat” they found at least some meat and just days after – Iceland’s news that there are no meat at all in the meat one could buy there. Numerous reasons to laugh and a topic to chat with your colleagues while drinking another cup of tea.
Yesterday some fun-lovers played with logotype of a fast food chain operating in Latvia (and Scandinavia) Hesburger.
Outcome of a fan art was typo Horseburger.

Not so extremely funny, you would say and I will agree. But as usual – the joke got it’s spread-out via tweets and re-tweets in Latvian speaking part of twitter (which is not big slice of twitter’s user pie) and some exposition via our national FB rival draugiem.lv.
The best part of a small typo story however was the manner how local chain’s PR agency responded. Head of Hesburger’s agency, Mrs.Antoniske addressed personally each re-tweeter with a warning to face a court because of this re-tweet and asking for a removal of “offensive” tweet/re-tweet.
Correct me if I’m wrong, but such a behavior could be understandable if we would live in a regime like those in North Korea. Again – please guide me to the twitter rules where one could be “shut up” because of jokes. All of 9gag and onion content making polite and rude jokes about everything starting God himself and ending Jews in US film industry then should be.. deleted (?) and at least Australia should be turned in to the prison for those re-tweeters. Just assuming – any other island would not fit those who “are guilty”..
But back to Latvia – if you were not aware of that typo-joke – you are now. Seems that almost all of Latvian speaking opinion leaders (except government at present) said – this is confusing, and in some opinions crazy overreaction. As it’s best – if before fast food’s chain loyal customers were not concerned about horse meat in burgers – reactions of PR pro’s made them think that “there should be something wrong with this”.
Some local social media experts say – it is one of most hilarious examples how not to use such social media platform as twitter and how not to act during crisis communication.

Gandrīz Kinoblogs

Šajās dienās Latvijas kinobaudītājiem veicas vienlaikus uz lielajiem ekrāniem lūkot divas holivudiešu “kostīmfilmas” – versijas par citām kultūrām. Kareņina ir mēģinājums Amerikas kino mašinērijas spēkiem parādīt krievu dvēseles plašumu, Les Misérables – centieni mūziklā ietērpt pasaulslaveno franču stāstu..

Abos gadījumos kinodarbi, kas centušies parādīt kaisli un ciešanas, ir tapuši jau neskaitāmās versijās, meklējot īsteno ceļu pie lasītāja caur grandiozo literāru darbu ekranizācijām.. Jā – tieši pie lasītāja, kura fantāzija lapojot Viktora Igo un Tolstoja ļāva iedomāties un vizualizēt šos stāstus. Pie lasītāja, kurš pieaudzis un devies uz kino..

Bet nu – atpakaļ pie filmstāsta.

Mana bērnība ir bagāta ar mīlestību uz kino apmeklējumiem. Pieaugot es neesmu kavējies ļauties šim lielpārdzīvojumam – fantastiskajām izjūtām kinoteātrī, tverot un vēlā, kad jau iedegušās kinozāles lielās gaismas, saglabājot atmiņās lieliskas filmas.

Tieši šovakar, emociju pacēluma brīdī, pēc Les Misérables noskatīšanās, kuru režisējis Toms Hūpers (starp citu, plašāk mums zināms kā briljantā kino Karaļa runa veidotājs), jutu – jāmudina Tevi, mans draugs un lasītāj, veltīt laiku un doties uz baudījumu lielekrānā.

Les Misérables

Les Misérables veidotājiem nākas pārvarēt virkni grandiozu izaicinājumu. Visupirms – Amerika pazīst šo kā vienu no ilgāk Brodvejā iestudētajiem mūzikliem. Otrām kārtām – kinodarbi, kas balstīti uz Igo daiļdarbu bijuši lieliski jau no pirmsākumiem, kad 1935.gada filma tika nominēta kā labākā kinolente tā gada Oskaru cīniņā. Arī šogad – 85. kinoakadēmijas balvu nomināciju sarakstā veselās 8 cerību listēs rindojas Les Misérables, protams arī pašā svarīgākajā – par labāko gada filmu.

Cik nepatīkama, manuprāt bija reklāmiski perfektā, līdz detaļām nevainojamā Kareņina, tik ļoti dzīva un vizuāli tīkama ir aina, kura ved skatītāju Les Misérables piedzīvojumā.

Emocijas.. Tās ir, nebūt ne perfektas, bet spriedzes piesātinātas un skumji trīsošas aktieru balsis, nevainojams operatora darbs..

Varbūt, ka tā ir Holivudas mašinērijas augstākā rafinētības pakāpe, bet mani paņem savā varā un apbur detaļas Les Misérables kadros. Mani pārliecina dzīvs kino, nevis teatrālais iestudējums ar glancēto perfekciju kādu, diemžēl saskatīju Kareņinā. Mani iepriecina, ka Les Misérables neliek man nolūkoties iestudētās trafaretsejās, kādas nenogrustoši zibināja Kaira Naitlija, cenšoties būt.. droši vien izcila tēlojumā.

Abos kinodarbos ir kadri ar ēkām, kas šķiet skartas laika un saules pārbaudē – atlupusi krāsa, palsi necaurspīdīgas logu rūtis. Vienā gadījumā, Kareņina ir tāds “kinotehnologu” izkalkulēts “re cik mēs perfekti atveidojām šo kadru” pastkartes stāstelis, otrā – stāstu papildina detaļas, kas nenomāc un ļauj sekot darbībai un aktierspēlei.

Jo sevišķi tīkama šķiet maniere filmēt tuvplāna kadru, kur perfekti asas un akcentētas ir nedaudzas detaļas – stāsta tā mirkļa galvenā tēla vaibsti, viņa tēlojuma žilbinošais patiesums..

Cik vien īsts var būt stāsts uz sudrabotā ekrāna, Les Misérables tāds ir. Stāsts ar pēcgaršu, ar emocijām un stāsts, kuru gribas redzēt un dzirdēt vēl un vēl..

 

9 un 1/2 zvaigznes no 10.

 

Noteikti lasi Normunda Naumaņa skatījumu uz Les Misérables Diena #KDi


 

(izmantots attēls no southerngospelyankee)

Ļoti līdzīgiem vārdiem beidzām sarunu twitter ar kādu Nacionālā teātra cienītāju. Saruna sākās ar lūgumu ieteikt, kā uz Lindas (tā sauc dāmu) tālruņa iedarbināt foursquare, jo.. Latvijas Nacionālais teātris, kuru nereti dzirdēts saucam par konservatīvāko no galvaspilsētas iestudējumu namiem, ieviesis nebijušu foursquare special.

Atzīmējoties foursquare platformā un parādot šo vēstījumu biļešu kasē, pērkot divas biļetes uz jauno Ināras Sluckas režisēto “Zudušo laiku citējot” – jāmaksā tikai par vienu. Puscena, 50% atlaide par pāris skāriniem tālruņa jūtīgajā ekrānā..

Jau iesākot sezonu Nacionālais teātris eksperimentēja foursquare, aplūkojot apmeklētāju statistiku, kura pieejama tiem, kas pieteikuši tiesības uz foursquare vietu (venue claim), ievietoja ziņojumus (status update) šajā sociālajā platformā, uzrunājot tieši Nacionālajā teātrī esošos – lojālos teātra cienītājus, kuri piepulcējušies foursquare fanu kopienai.

Man gribas izsaukties – LŪK šeit redzam atbildi uz jautājumu, kuru man skeptiski, ironiski un ieinteresēti uzdevuši desmitiem “foursquare atturībnieku” gan lietotāju, gan biznesa un komunikācijas profesionāļu pusē – Kāda jēga no tā foursquare?

Uz lietotāja atrašanos balstītās sociālās platformas ļauj veidot personiskas attiecības virtualitātē ar lojālajiem klientiem. Jau ilgākā laikā atsevišķi uzņēmumi Latvijā strādā ar savu apmeklētāju, kurš pieņēmis lēmumu izmantot pakalpojumu vai iegādāties preci un vēl tam piedevām rāda lojalitāti konkrētajam uzņēmumam, saviem draugiem dzīvē un sociālajās platformās ļaujot ieraudzīt klātbūtni un piederību laimai, statoilam vai rimim..

Mans jautājums – kādēļ līdz šim runājam par tikai nelielu daļu uzņēmumu, kas spēj izmantot uz lietotāja atrašanos balstītu pieredzi, lai nodrošinātu aizvien labāku (lasi pilnveidotāku) pakalpojumu?

P.S.
Foursquare iPhone: iTunes

Foursquare Android: Google Play

Foursquare BlackBerry: BB App World

Foursquare Nokia (arī vecākiem modeļiem): OVI

Foursquare WindowsPhone: WinPhone un 4th & Mayor

Foursquare WebOS: Palm Store

Man ceļu uz Latvijas Neredzīgo bibliotēku parādīja Tālis (@Eipurs), rosinot draugus palīdzēt talkā ar Balsi.. Sastapu bezgala gaišus cilvēkus – cilvēkus, kas redz tālāk, nesalīdzināmi tālāk par Jēkaba ielas gudrgalvjiem.. Cilvēkus, kas izdzīvo, nevis dzīvo un tai pat mirklī Dara, nevis nodara..
Kopš vasaras reizumis dzīves darbu un savu rūpju skrējienā palūkojos tepat sociālo tīklu un blogu telpās – kā klājas Juglas ielas nama iemītniekiem. Priecājos par labiem Baltā spieķa dienas pasākumiem.
Un tad šovakar (rakstu piezīmi ceturtdienā) izlasīju vēsti Bibliotēkas twitter.
Tās ir milzīgas skumjas, kas pārņem, kad pie Tevis atnāk tāds, šķietami vienkāršs stāsts – kad lasi, ka Valsts nespēj atlicināt gana naudas, lai vienīgajai Neredzīgo Bibliotēkai nenāktos knapināties ikdienā un, jo vairāk, svētku reizē.
Bibliotēkā iecerējuši atzīmēt LNerB piecdesmitgades jubileju.
Piecdesmit gadus cilvēki, kuri pasauli tver caur maņām, bet nespēj ieraudzīt tās brīnišķīgo skaistumu ir guvuši savus vienīgos iespaidus par to kāda ir varavīksne, kā spārnus pleš vanags, kā ainava traucas Tev garām cauri vilciena logiem vien no braila raksta grāmatām un audioierakstiem. Tās ir paaudzes, kuras labākos un gaišākos stāstus atklājušas šeit grāmatu namiņā Juglas ielā, kuram, starp citu ai kā prasās kāds spēcīgs palīga plecs labot un atjaunot stūrus un kaktus, būvēt un salabot..
Neredzīgo Bibliotēkā iecerēts pussimta gadskārtu svinēt. Rūpīgi skaitot un kā jau ierasts – taupīgi un ar apdomu rēķinot, meklējot līdzekļus. Vēl pagaidām naudas nepietiek.
Šis “nepietiek” ir 240 Latvijas Republikas latu.
Nē, mans draugs un lasītāj, es nesalīdzināšu šo summu, es nepiesaukšu trekno gadu un taupības režīma projektus, kur miljoniem latu pačabējuši bez jēgas un satura..
Ir tikai patiesi kauns, ka piecdesmito gadskārtu Bibliotēka Latvijā 2012.gadā sagaida tādā nežēlīgā trūkumā.
Mani reizumis pārņem izjūta, ka mēs, kas izvēlējušie palikt Latvijā, turamies kopā tieši labu darbu dēļ. Tā tas ir bijis ar Vecāku mājas dabu Bērnu slimnīcā, tā tas ir ar Lestera granulu labo darbu un ar desmitiem un citiem lielāku un mazāku darbu, kur Cilvēki, redzot, kāda ir šī Valsts, spurojas tai pretī..
Twitter manu rūgtā pārsteiguma ziņu, lūdzot palīdzēšanu pastāstīja tālāk 23 reizes, kopā (nomināli) 13159+ twitter balsīm. Ja katrai no tām 12891 būtu vēlēšanās un rocība dāvāt Bibliotēkai kaut smalkmaizītes vērtus 25 santīmus..

Tad nu pie darāmā – nedēļas pēdējā darbu dienā man un Tev, mans draugs veicams šis sirdsdarbs – jāstāsta LNerB vajadzība citiem draugiem un, ja Tu vai kāds no tavējiem spēj – palīdzēt.

Lasi šeit ( http://www.draugiem.lv/neredzigobiblioteka.lv/news/?p=8169690 ) par Bibliotēku un turpat norādīts arī konta numurs.

Foursquare tīklojas ar universitātēm visā pasaulē jau kopš 2009. gada, kad Deniss, Neveen un daži paši pirmie Foursquare programmētāji prezentēja 4sq South South West konferencē. 2010.gadā tika uzsākta sevišķa Universitāšu programma, kuras pirmie dalībnieki bija Stenforda, Hārvarda (šīs prestižās augstskolas ir joprojām kopā ar Foursquare).
Ne reizi esmu minējis, ka Foursquare kalpo kā savienojuma centrs sociālo platformu kopumam, kuru izmantojam, lai sazinātos ar mūsu uzņēmuma vai zīmola draugiem. Atzīmē savu klātbūtni vietā, raksti savu rekomendāciju, pievieno foto un dalies ar šo vēstījumu facebook un twitter – tā tas var notikt un tā foursquare lieto citviet Eiropā un pasaulē.
Universitāšu ēkas parasti ir izkaisītas plašā teritorijā, studenti, ja vien tos nevieno interese aktīvi iesaistīties pašpārvalžu darbā, iespējams uzzina mazāk par notiekošo vienas un tās pašas augstākās mācību iestādes fakultātēs kā nejaušs Diena izglītības slejas lasītājs. Un te – Foursquare ar saviem ziņojumiem (status updates), kurus ievēro tie, kas veic check-in konkrētā vietā manuprāt lieti noder.

Paldies BA Turība Jānim Bukšam par precizējumu foursquare vietu apmeklējuma skaitļos.

Atļaušos te citēt RSU sagatavoto ziņu medijiem:

___

RSU pirmā Latvijā pievienojas „foursquare” augstskolu kustībai

Rīgas Stradiņa universitāte (turpmāk – RSU), kā pirmā Latvijā un viena no pirmajām Baltijā, pievienojusies sociālās platformas „foursquare” augstskolu kustībai – 4sqOnCampus. Līdzās Hārvardas, Stenfordas, Teksasas, Sirakūzas un Arizonas valsts universitātēm un desmitiem citu izcilu augstākās izglītības iestāžu, tagad arī RSU turpmāk bagātinās „foursquare” platformas vidi ar vēstures faktiem un studējošajiem aktuāliem vēstījumiem. No Baltijas valstu augstskolām līdz šim projektā piedalās tikai Tallinas Tehniskā universitāte un Viļņas universitāte.

“RSU vienmēr ir centusies savā komunikācijā izmantot inovatīvus kanālus, tāpēc tā ir aktīva sociālajās platformās, uzturot komunikāciju ar studentiem tiem ierastā, viegli pieejamā un ērtā vidē – sociālo tīklu telpā. Ar mērķi precīzi vērsties pie mūsu auditorijas un vistiešākajā viedā nodot vēstījumu tiem, kas studiju procesā apmeklē kādu no RSU struktūrvienībām, izvēlējāmies „foursquare”,” skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas departamenta direktore Vineta Savicka, piebilstot, ka „foursquare” ir viena no ērtākajām mobilajām aplikācijām RSU ārvalstu studentu vidū, palīdzot viņiem iepazīt Rīgu un RSU studiju vietas tajā.

Kā liecina „foursquare” apkopotie dati par augstskolu projekta „4sqOnCampus” lietotāju statistiku, RSU studenti ir arī visaktīvākie „foursquare” lietotāji starp foursquare universitāšu programmas dalībniekiem Baltijā. „Foursquare” vidē populārākā no augstskolu centrālajām ēkām Baltijā ir BA „Turība” ēka ar 6774 atzīmēšanās reizēm, otrā – RSU centrālā ēka Dzirciema ielā 16, kur „foursquare” lietotāji veikuši atzīmēšanos jeb „check-in” 6435 reizes kopš tās reģistrēšanas minētajā sociālajā platformā 2010. gadā. Otrajā vietā ir Tallinas Tehniskā universitāte ar 5595 atzīmēšanās reizēm, bet trešajā vietā – RISEBA ar 4188 reizēm.
(Infografika ir pieejama internetā Ifogram vietnē: http://infogr.am/1350300663-549103, kā arī prezentācijas formātā Prezi.com: http://prezi.com/q5wo2v-_mpuf/rsu-4sqoncampus/)

Augstskolu programmas ietvaros sociālā platforma „foursquare” aicina studiju iestādes attīstīt saliedētību un informatīvo saikni ar studentiem, kuri vienlaicīgi atrodas dažādās pilsētas vietās un ēkās, mūsdienīgā veidā atklāt augstskolas vēstures faktus un palīdzēt studentiem un universitātes viesiem orientēties vēl neiepazītajā vidē. Izmantojot spēles elementus, augstskolu studenti var iegūt arī piecas īpašas „foursquare” virtuālās nozīmītes (badge), kas apliecina katra lietotāja aktivitāti apkārt esošo telpu apguvē, vizualizācijā un padomu sniegšanā citiem.

“Priecājos, ka Rīgas Stradiņa universitāte izvēlējusies attīstīt savu sociālo platformu kanālus ar dalību „foursquare”. Tas ir apsveicami gan tādēļ, ka tādā veidā netieši šeit tiek izglītoti jaunie komunikācijas profesionāļi, gan arī tādēļ, ka lielajam ārvalstu studentu skaitam būs vēl viena iespēja vieglā formātā apgūt augstskolas un, savā ziņā, arī Latvijas vēsturi,” stāsta „foursquare” iniciatīvas vēstnieks Latvijā Mareks Matisons.

Pēc sociālo platformu ekspertu vērtējuma Latvijā ir ap 15 tūkstošiem cilvēku, kas izmanto „foursquare”. Latvijā populārākās, „foursquare” iezīmētās vietas ir izklaides un iepirkšanās centri. Latvijā plašākā un sekmīgākā „foursquare” lietošanas pieredze ir Rīgas tūrisma attīstības birojam ar zīmolu LiveRiga. 2012. gadā „foursquare” dienas svinībās 16. Aprīlī, tirdzniecības centrā „Alfa” tika sasniegts „foursquare” pulcēšanās rekords “super swarm”. Rīgas pilsēta, pateicoties aktīvai „foursquare” lietotāju kopienai, ieguvusi arī savu “Baltijas pērles” virtuālo nozīmīti, kas ir kā simbols par Rīgas pilsētas ievērojamāko vietu apmeklēšanu. Līdz šim šo Rīgas virtuālo suvenīru ieguvuši jau vairāki tūkstoši „foursquare” lietotāji Latvijā un ārvalstu viesi, kas apmeklējuši galvaspilsētu.

Pasaulē „Foursquare” platformu pasaulē ikdienā lieto teju jau 25 miljoni cilvēku, izzinot biznesa piedāvājumus tuvākajā apkaimē, meklējot citu lietotāju rekomendācijas un ziņojot par savu klātbūtni notikumos un vietās. „Foursquare” ir vairāk nekā 750 tūkstošu reģistrētu uzņēmējdarbības un viesmīlības uzņēmumu un to filiāļu un rekomendāciju (foursquare tip) skaits pārsniedzis jau 30 miljonus. Šonedēļ kā „foursquare” novitāte tika piedāvāta iespēja iepazīt pilsētvidi caur „foursquare” apkopotajām rekomendācijām, tā padarot šo platformas daļu vēl nozīmīgāku un tās saturu vērtīgāku.

„Foursquare” vispilnvērtīgāk izmantojams mobilajos tālruņos, kur iepriekš jāinstalē bezmaksas aplikācija (pieejama visu populārāko viedtālruņu modeļiem). „Foursquare” ļauj ne tikai sazināties, bet piedāvā līdztekus šai jau ierastajai lakoniskajai komunikācijai arī virkni spēles elementu, tai skaitā virtuālās piespraudes, kuras platformas lietotāji saņem, izpildot konkrētus nosacījumus, veicot secīgu atzīmēšanos konkrētas kategorijas (ēdināšanas, izklaides vai kultūras objektos) vai vietas (konkrētas valsts, pilsētas) ietvaros.

Pasaulē un Latvijā „foursquare” ir aktīvi augoša un dinamiska sociālā platforma, kas pārstāv tā saukto «uz lietotāja atrašanās vietu balstīto» (location based) sociālo saziņas kanālu atzaru. Tā līdzīgi kā populārie sociālie tīkli Draugiem.lv, Facebook un Twitter ļauj arī sazināties ar ģimenes locekļiem, tuviem draugiem un paziņām. „Foursquare” platforma pirmo reizi tika ieviesta 2009. gadā.

Par Rīgas Stradiņa universitāti:
Rīgas Stradiņa universitāte ir viena no vadošajām un modernākajām augstākās izglītības mācību iestādēm Baltijā ar izteikti starptautisku ievirzi. Tās 10 fakultātēs līdzās ar medicīnu saistītajām studijām jau 12 gadus ir iespējams apgūt dažādas modernas sociālo zinātņu programmas. Papildu informācija par RSU ir pieejama interneta mājas lapā www.rsu.lv. Sekot līdzi Rīgas Stradiņa universitātes jaunumiem var arī sociālajos tīklos Twitter, Facebook, Draugiem.lv un YouTube. Par RSU aktualitātēm var uzzināt arī RSU studentu radio „Runā Skaļāk” – http://runaskalak.lv.

Papildu informācijai:
Edijs Šauers,
RSU Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs
Tālr. 67409223,
Mob. tālr. 29471298,
E-pasts: edijs.sauers[pie]rsu.lv

Mareks Matisons,
Foursquare iniciatīvas vēstnieks Latvijā
Mob. tālr. 28698184
E-pasts: mareks.matisons[pie]gmail.com

Ir reizes, kad nepateiktais vārds ir jo vērtīgāks par to, kas laists dusmu negaisam līdzi. Šī ir reize, kad aizņēmos “spīvā kritiķa pegazu” no Lato Lapsas, un, kaut neesmu minētā autora cienītājs, zinu – šodien noderēs.

Šodien pasaule atzīmē starptautisko pašnāvību novēršanas dienu. Taču es par 10.septembri sāku domāt krietnu laiku iepriekš – kopš dienas, kad jaunais cilvēks beidza savu dzīvi mediju un ziņkārīgo dīkdieņu acu priekšā.. Tas notika 7.6.2012.

 

Šķiet arī šis bloga ieraksts tapis krietni, krietni sen. Jau 23.jūlijā savā bloga piezīmē jautāju – vai vajadzīga padome bez padoma, jo mediju un jo sevišķi sabiedriskās TV “izpildīšanās” notiekošo atspoguļojot, rosināja mani rakstīt iesniegumu (pirmo manā apzinīgajā dzīvē) NEPLP – Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei. Izvēlējos e-pasta formu, savam vienkāršajam jautājumam un lūdzu sniegt skaidrojumu par Sabiedriskās televīzijas Ziņu dienesta rīcību, ziņu pārraidē atspoguļojot cilvēka nāves mirkli, atainojot traģisko notikumu.

Mēnešu ilgā laikā mans e-pasts klusēja. Pēc sašutuma, ka 46 dienu laikā Padome nespēj formulēt savu viedokli, saņēmu atbildi, ka neskatoties uz manu nepareizo iesnieguma veidu – e-pastu Padome strādā un jautā profesionālo organizāciju viedokļus, tomēr kamēr nav šo organizāciju atbilžu – man atbilde jāgaida.

Te maza atkāpe. Iesniegumu likumā noteikts strikts 30 dienu atbildes sniegšanas termiņš. Ja iestāde nojauš, ka kavēsies atbildi sniedzot, tai ne vēlāk kā 15 dienas pēc iesnieguma saņemšanas pieklājas pilsoni informēt par kavējuma iemesliem. Palūkojos vai NEPLP, kas, kā man minēja eksperti, nav gluži parasta pilsonim pakalpojumu sniedzoša iestāde, nav noteikts savādāks iesnieguma izskatīšanas termiņš. Nav gan.. Tās pašas 30 dienas, vai atteikums atbildēt..

Kā sociālo platformu interesents biju pārsteigts arī par LTV ziņu dienesta komunikāciju sociālajās platformās, konkrētā – Vanšu tilta traģiskā notikuma kontekstā, un vienlaikus iesniegumā, Padomei jautāju, vai iespējams sabiedrībai darīt zināmas vadlīnijas Sabiedriskās televīzijas sociālo platformu komunikācijas stratēģijā un stratēģiju krīzes komunikācijas situācijās, ja tāda būtu izstrādāta.

7.septembrī (92! dienas pēc iesnieguma) saņēmu NEPLP atbildi, kas skan sekojoši:

Izvērtējot pašnāvības atspoguļojumu šī gada 7.jūnija VSIA „Latvijas Televīzija” un SIA „TV3 Latvia” sižetos, NEPLP atzīst, ka elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nav ievērojuši starptautiskās vadlīnijas un Latvijas Cilvēktiesību centra vadlīnijas par pašnāvību atspoguļojumu. NEPLP aicinās elektroniskos plašsaziņas līdzekļus ievērot augstākminētās vadlīnijas un iestrādāt tās savos rīcības kodeksos.

Tālāk Padomes speciālisti norāda kur internetā aplūkojamas starptautiskās un Latvijas Cilvēktiesību centra vadlīnijas, atspoguļojot pašnāvības..

Konsekvences mediju vidē?. Saruna? Cerība, ka neatkārtosies Sabiedriskās TV skrējiens pakaļ ekskluzīvam sensācijas kadram? Patiesi nezinu vai esmu saņēmis atbildi pēc būtības.

Šodien mediji ziņo, ka tiks svinīgi atklāts jaunais NEPLP www, kurā jo sevišķi esot domāts par iespēju pilsoņiem uzdot Padomei jautājumus. Mana pieredze noteikti neliecina, ka par šo funkciju bija jādomā, ja formālu atbilžu gatavošanas laiks ilgst trīskārši ilgi.

 

Un noslēgumā.. Daži citi jautājumi.

Vai šodien mediju dienaskārtībā būs sarunas ar sociālo dienestu speciālistiem reģionos, kas stāstīs par valstī paveikto, mazinot sociālo spriedzi, tā, iespējams, mazinot pašnāvību cēloņus? Vai Sabiedriskā TV veltīs laiku sarunai ar speciālistiem mediķiem, kas palīdz lūzum-punkta brīdī no liktenīgās izvēles atturēties?

Šodien vispasaules pašnāvību novēršanas pasākumi ietver arī šo aktivitāti FB.. Iesaku lasīt Tev, mans draugs un šī bloga apmeklētāj. Iesaku stāstīt draugiem un augt savā izpratnē.

 

Izpratnei:
http://reportingonsuicide.org/Recommendations2012.pdf (Starptautiskās vadlīnijas)

http://cilvektiesibas.org.lv/site/attachments/01/02/2012/PasnavibuAtspogulosana_LV.pdf (Latvijas Cilvēktiesību centra vadlīnijas)

 

(Photo by Syriloth/Creative Commons)

Es atceros to maģisko mirkli, kad kinoteātra gaismas sāki lēni bālēt, līdz palso krēslu nomainīja pilnīga tumsa un brīnumainās bildes uz lielā ekrāna. Iespējams, šis mirklis ir viens no lieliskākajiem brīžiem – gaidas un cerības lūkojoties sudrabotā ekrāna virzienā un cerot uz Piedzīvojumu..

Kino noskatīts. Maģiskā mirkļa atstājot zāli nav.

 

Filmas oficiālā anotācija:
Uzzinot par to, ka cilvēces pēdējie mēģinājumi apturēt gigantisko, Zemei tuvojošos asteroīdu ir izgāzušies, Dodžs (Karels) dodas savā pēdējā ceļojumā. Viņš grib sameklēt savu seno mīlestību, lai atklātu savas jūtas pirms pasaulei ir pienācis gals. Palīdzēt Dodžam viņa neparastajā misijā apņemas kaimiņiene Penija (Naitlija), kas tikko izšķīrusies no sava drauga-egoista. Kamēr varoņi tuvojas savam mērķim, pa ceļam vērojot nolemtās cilvēces trakulības, starp viņiem pilnīgi nevietā uzplaukst romantiskas attiecības…

 

Visupirms – paldies TV Kinomānijai par iespēju skatīt Seeking a Friend for the End of the World (jebšu kā AcmeFilm to nosaukuši latviski – Meklēju draugu pasaules galam). TV pārraide, kurā man līdz ar citiem skatītājiem iespēja paust viedokli par filmu gaidāma šo trešdien vēlu vakarā.

Otrām kārtām – un pavisam nopietni – filmas skaņu celiņš ir prieks. 60/70 gadu lieliskas un izcilas kompozīcijas virknējas viena pēc otras un raisa emocijas. Te paldies filmas radītājai Lorene Scafaria – ja galvenā varone, kuru atveido Keira Naitlija nebūtu romantiska melomāne un vinilplašu krājēja..

Ak jā – pasaules gala stāsts kinodarbā tiek risināts netradicionāli. Nav muskuļotā varoņa, kurš sadragā kosmosa naidnieku pūļus, nav “cipargalvas” zinātnieka, kurš atklāj unikālo formulu, lai izmainītu zemes griešanās leņķi ap sauli. Ir pirms-apokalipse. Zemei tuvojas milzu asteroīds un visi ies bojā. Nenovēršami. Ar šo tad arī sākas mūsu ceļojums kinoteātrī..

Ir Stīva Karela iemiesots varonis parastais, kurā varētu iemiesoties vismaz daļa amerikāņu skatītāju. Tāds puisis, kura eksistenci nenojaust un kura pazušanu no darbavietas, iespējams, pamanīs vien pēc vairākiem mēnešiem. Ir šķietami dramatiska situācija un to attīstot “nekādais” puisis sastop meiteni no blakus durvīm. Dodas ceļā..

Filma ir kā albums, kuru Jums pasniedz jaunkundze, kad randiņš acīmredzami nav izdevies un viņa vēlas no Jums pieklājīgi, bet tomēr atbrīvoties, pasniedzot garlaicīguma simbolu – ģimenes albumu, kurā sarindoti foto, kas svarīgi un emocionāli vien tiem, kas paši bijuši klāt notikumā un pazīst bildēs attēlotos, bet nejaušam un nezinošam vērotājam albums nestāsta neko, ja nu vien signalizē – “ir laiks”.

Šī filma ir ģimenes albumiņš, kas ieturēts “instagram” stilā. Milzu gadījuma rakstura tipāžu, kuriem pēc scenārija vajadzētu virzīt filma notikumu un tā arī notiek, jo nākamajā scenārija lappusē rakstīts, ka “tagad notiks tas”. Tomēr neviens no gadījuma rakstura ceļotājiem, kurus savā ceļā sastop Karela un Naitlijas tēli nestāsta neko par sevi. Ja nu vienīgi dūšīgā kundze apkopēja, kuras dzīves ritms ir nemainīgs par spīti visam.. Pat šunelis filmā ir vien kā gadījuma rakstura tēls, kuram “aģents” sarunājis parādīšanās kadrus, lai attaisnotu, ka saņem pietiekamu naudu par sava klienta pārstāvību..

Attēls ir gaumīgs un operatora darbs uzteicams, bet nav emociju galveno varoņu skatienos. Ir varbūt nedaudz pārspīlēts Naitlijas britu akcents. Un ir alkas mājupceļā klausīties The Box Tops..

Nepārprotiet – filma nav slikta, ja vēlaties 101 minūti pavadīt kinoteātra sēdeklī un atslābināties pie laba muzikāla un vizuāla neobligāta fona. Mans mīļākais filmu kritiķis Rodžers Īberts arī ir redzējis šo kinodarbu.. Un arī Tev, mans draugs un lasītāj es iesaku mēģināt laimi – varbūt šis stāsts Tev tomēr iet pie sirds.

(izmantota ilustrācija no filmofilia.com)

 

 

Theme Provided By: Online Payday Loans - emocijufoto